Kā ierasts, sestdienu rītos jaunie ģeogrāfi 8.autobusā brauc uz saviem Šķēdes mazdārziņiem aprušināt pavasara stādus.Taču šorīt - par lielu pārsteigumu sirmajam 8.autobusa šoferītim Kazimiram - viņi nez kāda vella dzīti izkāpa laukā vienu pieturu agrāk. Varbūt devušies iepirkt kompostu, Kazimiram klusām bilda konduktorīte Vizma, jo šeit taču varēja nopirkt labu labo kompostu par nieka diviem latiem kubikmetrā - pirmklasīgu maisījumu no attīrīšanas iekārtu dūņām un kuģu sojas saslaukām, kura smarža aicināja šurp garāmbraucējus jau iztālēm. Bet laikam arī pēc komposta tie nebija braukuši, jo tikai vienam no viņiem bija līdzi ķerra...  Izkāpušie autobusa pasažieri soļoja pa egļu noēnotu līkumainu ceļu, līdz iznāca saulainā pļaviņā - pilnā ar čalojošiem maziem bērneļiem. Tie bija Grobiņas ģimnāzijas audzēkņi - lai arī viņi izskatījās tik jauni un svaigi kā pamatskolnieki, skolas sporta mediķis tiem bija iepriekšējā vakarā iebarojis kādu sportā vēl mazpazīstamu, neatļautu stimulatoru, kas acumirklī padara skolēnu par vairākām klasēm vecāku un līdz ar to arī tiesīgu piedalīties ekskluzīvi vidusskolēniem paredzētajā Kurzemes Jauno ģeogrāfu skolas Brīvdabas kārtā. Diemžēl vēl nav līdz galam noskaidrotas šī līdzekļa blaknes. Arī viņi katrs paņēma savu ķerru un devās līdzi...  Pie Šķēdes kāpās nošauto ebreju kapakmeņi veido milzīgu jūdaistu septiņzaru svečturi (menori), kas pilnībā apskatāms tikai no putna lidojuma, mēs tur devāmies nolikt ziedus - apkārtnes pļavās salasītās Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstītās Smaržīgās Naktsvijoles, Mušu Orfīdijas un Purva Pienenes, ka vēl vairākus kilometrus mums nopakaļ dzinās saniknotais Tomares dabas lieguma vides inspektors.  Varbūt, ka šīs kāpas skatām pēdējo reizi mūžā, jo ik gadu tās atdod jūrai vidēji 6 līdz 8 metrus sauszemes. Kad šeit ne tik tālajā 1972.gadā sāka būvēt Liepājas Notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, attālums līdz jūrai tolaik bijis 200 metru, tomēr visgudrajiem padomju inženieriem ne prātā neienāca pakonsultēties ar ģeoloģijas profesoru Gunti Eberhardu. Tādēļ liels bija viņu pārsteigums, kad pēc orkāna "Ervins" plosīšanās izskalojumi sniedzās līdz vecās hlorētavas ēkas pievadceļam un nopietni bija apdraudēts attīrītā notekūdens izplūdes cauruļvads. Vienā pašā 2005.gada 9.janvāra naktī orkāns bija paņēmis 12 metrus zemes, un Latvija kļuvusi par 150 hektāriem mazāka.  Izrādās, nelaimes saknes meklējamas tālajā 1861.gadā, kad pēc zaudētā Krimas kara Krievijas impērija nolēma pārvērst Liepāju par militāro priekšposteni, sākot ar Liepājas ostas molu pagarināšanu un viļņlaužu izbūvi, kā arī vēlāk Karostas izveidi, kas lika smiltīm uzkrāties molu dienvidu pusē, pārraujot dabisko dienvidu-ziemeļu sanesu plūsmu. Piemēram, dažviet Dienvidliepājas pludmalē, kur šodien iezīmējas krasta līnija, 1931.gadā bijusi 2 metrus dziļa jūra. Tikmēr uz ziemeļiem no moliem šīs smiltis pietrūkst un jūra tā sauszemi aprītu arvien vairāk un vairāk, ja vien 2007.gadā krastu nesāktu nostiprināt ar ģeotekstilu (materiālu, kurš aiztur smiltis, bet laiž sauri ūdeni) un pāri tiem pārkrautiem gabioniem (akmeņiem, kas iepīti tērauda drāšu pinuma maisos).  Tā prātuļodami, pēkšņi atdūrāmies pret nepārvaramu šķērsli - ceļu aizšķērsoja cietokšņa kanāls, ko bailēs no britiem bija licis uzbūvēt Krievijas cars Aleksandrs III (tas pats, par kuru tostu mēdz uzsaukt krievu ģeologi, jo tas pārdevis amerikāņiem Aļasku, tādēļ ģeologus komandējumos vairs nesūta tālāk par Čukču pussalu).  Kanāls kā ārsta izrakstītas zāles lieliski izvadīja Tosmares ezera saskābušos ūdeņus jūrā, pavelkot tā dzīvīti mazliet garāku, toties atdalot Šķēdes kāpas no Ziemeļliepājas, kurp mums vajadzēja nokļūt. Vēl neviens nebija mēģinājis forsēt to citādi, kā tikai ar 8.autobusu. Tomēr cita ceļa nebija.  Piepeši kāds neuzmanīgāks ceļinieks neviļus paslīdēja uz samirkušā baļķa, un, iekams glābējs bija spējis satvert viņa roku, tas jau gāzās bezdibenī... kad pēc apmēram 10 centimetru kritiena viņš atsitās pret ūdens virsmu, nelaimīgo sagrāba spēcīga straume... un tālākais jau ir pārāk šaušalīgs, lai es to spētu jums atstāstīt, taču es nevienam, pat savam vislielākajam ienaidniekam, nenovēlētu slapju zeķi. Otrā krastā tikuši, pārskaitījāmies - no 50 sākotnējiem ceļiniekiem (43 dalībnieki + 6 žūristi + 1 skolotāja) palikuši vairs bija tikai 46. Taču šādus zaudējumus saskaņā ar pedagoģijas praksi var uzskatīt par normas robežās ietilpstošiem. Mūsu turpmākais ceļš tālāk aizlocījās cauri Ziemeļu fortiem, melnajām kāpām, pāri dumbrājiem, gar Tosmares dabas lieguma robežu kā sabraukts zalktis...  ...tas aizlocījās līdz pat attīrīšanas iekārtām, kur mūs jau sagaidīja namamāte Gunita un namatēvs Vilmārs. Tikai no pusdienām, kuru smarža plūda laukā pa logiem, mēs jau priekšlaicīgi atteicāmies, jo pēc smaržas izlikās, ka tām jau sen beidzies derīguma termiņš. Gunitai un Vilmāram par savu darbu noteikti pienāktos apvienotās lašu un reņģu komisijas pasniegts triju zvaigžņu ordenis, jo Liepājas attīrīšanas iekārtas Baltijas jūrai ir kā pēdējā brīdī izsviests glābšanas riņķis slīkonim netīrajā zampā. Ne vienmēr cilvēks saprata, ka viņš ir par kaut ko atbildīgs dabai - agrāk cilvēks paša savārītos civilizācijas "mēslus" vienkārši izgāza sejā saviem mazākajām brāļiem un māsām - zivtiņām. Padomju gados hidrologi Rīgas jūras līci jau bija apzīmogojuši ar "mirušā" statusu. Par laimi līdz ar neatkarību ataususī izpratne par vides vērtību, kā arī Eiropas Savienības atbalsts iepūta līča plaušās jaunu dzīvību tieši ar modernizēto attīrīšanas iekārtu palīdzību. Daudz netrūka arī līdz visas Baltijas jūras pārvēršanai no jūras par vircas bedri.  Kopš 1997.gada Liepājas attīrīšanas iekārtas jau sasniegušas tādu tīrības pakāpi, ka attīrītos ūdeņus var mierīgi likt galdā, nesatraucoties par kādas nevēlamas ķīmiskas vielas klātbūtni (tiesa, šis ūdens var saturēt kādu lieku attīrītājbaktēriju, kas videi ir absolūti nekaitīga, tomēr cilvēkam var šķist ne visai garšīga). Tikai jāprot atšķirt, kurā vietā attīrīšanas iekārtās ūdens jau attīrīts iztek un kurā vietā ūdens (pēdējo gan grūti to nosaukt par ūdeni) ietek no pilsētas kanalizācijas sistēmas. Un tas, ka tumšā šķidrumā pa virsu peld plūmēm līdzīgi priekšmeti, vēl neliecina, ka tas ir kompots - ja kādam ir interese, vēl palikušas pāris burciņas šī kompota, ko var dabūt par brīvu no diviem dalībniekiem, kas pēc nākamajās dienās pacīnījās ar rota vīrusu, ielaizdami to atpakaļ tur, no kurienes tas nācis - kanalizācijā.  Tagadiņ pārskaitot dalībniekus vēlreiz, no 50 vairs bija atlikuši tikai kādi 10, kas vairs nu galīgi neatbilst nekādiem pedagoģijas labās prakses standartiem. Pārējie bija jau nozuduši ar visām savām ķerrām. Tādēļ visas pasākuma izskaņā organizētās rotaļas tika veiktas, dalībniekiem cieši sadodoties rokās vai aptverot visiem rinķī virves aploku - tā, lai neviens nekur nepazustu.  Un tagad, lai skan himna uzvarētājiem! Klāt ir svinīgā apbalvošana. Labākie Brīvdabas kārtā:
 Labākie atsevišķos uzdevumos:
 Sezonas kopvērtējumā vidusskolu grupā labākie:
 Skolu sacīkstē pēdējās divās kārtās Draudzīgā aicinājuma Liepājas 5.vidusskolai (337 punkti) biedzot izdevās izraut no Grobiņas ģimnāzijas (300) nagiem Kurzemes JĢS ceļojošo skolu kausu. Bet pārējās skolas šīm abām palika krietni iepakaļā: Liepājas
Valsts 1.ģimnāzija (140), Liepājas Raiņa
6.vidusskola (90), Aizputes vsk. (69
Liepājas
15.vsk. (61) un citas. Kopumā Kurzemes JĢS pirmajā sezonā piedalījušās 15 Kurzemes skolas ar 260 unikāliem dalībniekiem (katrā kārtā vidēji ap 100). Pilnie rezultāti Uz tikšanos Kurzemes JĢS nākamajā - 2011./2012.gada sezonā! |
Paziņojumi >
