![]() No kreisās - Pēteris, Dāvis, Armands un Aivars;
No labās (ivritā) - Aivars, Armands, Dāvis un Pēteris.
Latvijas izlases locekļa Dāvja Immura spilgtākās atmiņas no 2010.gada Starptautiskās ģeogrāfijas olimpiādes Taipejā (Ķīnas Republikā). Jaunajiem ģeogrāfiem šeit tiek piedāvāta ekskluzīva iespēja lasīt Krustvārdu mīklu un prāta spēļu žurnālā "Mezgls" jau iepriekš publicētā raksta necenzēto versiju!
![]() Rita!? WTF!? Kopš kura laika Taivānā modē latviešu vārdi?! Taivānas Taojanas lidostā (starp citu, pasaulē 13. lielākā) satikām kaimiņu leišu komandu un mums pretī atsūtītās brīvprātīgās. Mūsējo sauca Rita Lī, kuras tik latviskais "Rita" ir viņas "angļu vārds" (to uzzinājām pēc aizdomīgajiem Keviniem, Šerijām un Viviānām; gandrīz visi skolēni saņem šo vārdu, sākot mācīties angļu valodu: dažreiz tie ir vecāku doti, dažreiz pieskaņoti īstā vārda izrunai). Samainīdami naudu Taivānas dolāros, katrs ieguvām pāris tūkstošus (viens lats ir nepilni 60 dolāri) un varējām pamest lidostu, lai gaidītu autobusu uz Svētās sirds meiteņu vidusskolu, kurā norisinājās olimpiāde un kur mēs mitinājāmies. Mēs, protams, iepriekš bijām rēķinājušies ar vismaz 30 grādu temperatūru, pat ar ikdienišķām vētrām (nesen valsti bija šķērsojis taifūns), taču 90 procentu mitrums bija vienkārši neciešams. Piecas minūtes nekustīgi stāvēdami, burtiski slīkām sviedros. ![]() ![]() Es tevi vairs nekad, nekad nepametīšu vienu.
Beidzot ieradāmies skolā, kas, izrādījās, nemaz nebija Taipejas centrā, bet tās piepilsētā Bali, un sākām izbaudīt iepazīšanās vai atkalredzēšanās (daži mūsējie pabijuši arī iepriekšējā Centrāleiropas un Starptautiskajā olimpiādē) procesu ar cīņu biedriem. Katrs saņēmām dalībnieka komplektu: mugursomu, divus T-kreklus ar olimpiādes logo, krūzīti, informācijas materiālus un kartiņas ar vārdiem, kas tieši Latvijas komandai bija uzrakstīti nepareizi, piemēram, Aivars bija pārtapis Aiarā. Tikām pie savām istabiņām un 1,80 metrus garajām gultām, kur man, gandrīz divmetriniekam, nācās gulēt pa diagonāli ar kājām ārpusē. ![]() Pēc pirmajām pusdienās ar Aivaru iemēģinājām sporta laukumu, kurā vietējiem censoņiem parādījām, kura valsts 1936. gadā kļuva par Eiropas čempioniem groza bumbā. ![]() Bīskaps uzsver ģeogrāfijas nenovērtējamo nozīmi
misionāru nogādāšanā pie kanibālu ciltīm.
Pirmo dienu noslēdza atklāšanas pasākums, kurā runas, jāatzīst, garlaicīgas, teica vietējie un ārzemju ģeogrāfijas runasvīri, kā arī katoļu bīskaps (kā pēc nosaukuma var nojaust, pasākums notika tieši kristiešu skolā). Kopīgi uzdziedājām dziesmu par to, ka pasaule ir maza, un uzdejojām nacionālo deju. Tālāk sekoja burziņš kontaktu dibināšanai, kurā vietējie nepalaida garām iespēju nofotografēties ar ārzemju viesiem. Pirmā diena pagāja nemanot, un beidzot, pēc aptuveni 40 stundu negulēšanās, guvām iespēju izbaudīt šo nosacīti parasto prieciņu.
![]() Otrajā dienā, uzreiz pēc brokastīm, sākās pats galvenais – olimpiāde. Pirmā daļā, tā sauktajā testā, kaut arī par tipisko testu to bija grūti nosaukt, jo uzdevumi pārsvarā prasīja garas rakstiskas atbildes: bija jāzina gan par demogrāfijas krīzi Dienvidkorejā, sieviešu diskrimināciju Burkinafaso, dabas katastrofām un citām aktuālām tēmām. Uzdevumi šķita nežēlīgi grūti, taču olimpiādes beigās varēju secināt, ka pirmais pārbaudījums izrādījies pats vieglākais. Pēc tam instruēšana rīt gaidāmajā praktiskajā jeb lauka darbā – būšot jāatpazīst putni, veģetācija. Ak, šausmas, vai tiešām esam atbraukuši uz ģeogrāfijas, nevis bioloģijas olimpiādi!? ![]() Vakarā – pirmā valstu kultūras prezentāciju daļa. Katrai valstij bija jāparāda kaut kas tai tradicionāls. Te jāpiebilst, ka šo mājasdarbu nebijām sagatavojuši, un labi, ka Uldis sarunāja mums vietu otrajā daļā, olimpiādes pirmspēdējā dienā. Neiztika gan bez smiekliem, gan arī bez asarām. Dāņu puišu komanda iestudēja pasaku meistara Andersena "Princesi uz zirņa", somi rīkoja sievu nešanas sacensības, jaunzēlandieši centās iebiedēt konkurentus ar tik tiešām iespaidīgo haku (maoru kara deja, ko pirms spēlēm rāda regbija u.c. sporta veidu izlases).
![]() Nu pienāca kārta praktiskajam darbam. Visi, saģērbušies baltajos olimpiādes kreklos, agrajā rītā sēdāmies autobusos un devāmies uz Guaņdu nacionālu parku un rezervātu, kurš nu būs mūsu "lauks". Saņēmām materiālus un uzdevumu – kartēt teritoriju, pētīt veģetāciju un dzīvniekus. Sasnieguši galamērķi un sadalīti internacionālās grupās (es biju ar krievu, singapūrieti, dāni, ungāru un poli), uzreiz ķērāmies pie marķieriem, lai dotajā paraugsatelītkartē atzīmētu, kur dzīvo ūdens putni, kur citi, kur aug mangroves, kur citu augsni mīloši koki un tā tālāk.
![]() Lielajā svelmē uzturējāmies divas stundas – uzdevums līdzinājās drīzāk maratona distances pieveikšanai, nevis olimpiādei. Nācās izdzert divus litrus ūdens, lai kaut cik veldzētu slāpes. Pēc izpētes devāmies uz parka informācijas centru, kur pabeidzām kartēt.
Te akmens metams mūsu izglītības sistēmā, jo ar praktiskas dabas uzdevumiem saskarties varam tikai olimpiādēs, ne ikdienas mācību darbā. Tiešām, kad viss bija apzināts, man un arī daudziem cīņubiedriem radās jautājumi, ko no redzētā likt uz kartes, kā uzkartēt platības, ko nemaz nebijām redzējuši (te nācās likt talkā arī izdomu) un kas vispār jādara!? Karti kaut kā piebeidzu un uzreiz sapratu, ka nekas labs tur nebūs.
![]() Nelielam mierinājumam bez uzdevuma veikšanas pirmoreiz dabā biju redzējis arī daudz ko pirms tam neredzētu: krabjus, dažādus ūdens "tārpus", zivju barus un ķirzakas, nemaz nerunājot par daudzajām koku sugām.
Pēc ierašanās skolā sekoja otrā praktiskā darba daļa – tests. Ja man likās, ka neko nesapratu kartēdams, tad tagad trešdaļu laika pavadīju, domādams, ko no manis prasa. Vajadzēja analizēt Guaņdu nacionālā parka un rezervāta attīstību no applūstošiem rīsu laukiem līdz ar mangrovēm apaugušām platībām, zīmēt grafiku, spriest, ko darīt ar šo vietu tālāk. Ārprāts! Nemaz nav tik vienkārši rakstīt domrakstus angliski par tādām tēmām…
![]() Ķīniešu "vēja brāļi"
Protams, olimpiāde nav tikai olimpiāde: atpūtas brīdī pēc smagā praktiskā darba uzspēlējām volejbolu, kā arī pēc tam devāmies pirmajā no vairākām ekskursijām uz Nacionālo pils muzeju, kas atrodas stilizētā Ķīnas imperatora pils kopijā. Pa ceļam beidzot ieraudzījām vietējo dzīvi – frizēšanu (tas tik bija skats!) un tirgošanos uz ielas, riteņbraucēju un motorolleristu barus. Ja man pirms tam likās, ka, piemēram, Itālijā ir daudz motorolleru, tad šeit viņu ir bez skaita. Katrā krustojumā uz atsevišķi ierīkotas joslas pie sarkanā luksofora stāvēja motorolleru spiets, uz daža pat sēdēja vesela ģimene. Šos kadrus steidzās iemūžināt gandrīz ikkatrs autobusā sēdošais. Muzejā piebāž vēderu, nevis galvu
Ekskursija sākās nevis ar pašu muzeju, kas ir vienpadsmitais apmeklētākais mākslas muzejs pasaulē, bet ar tā telpās izvietotu restorānu. Beidzot pienāca laiks izbaudīt, kā un ko tradicionāli Taivānā cilvēki ēd. Plašajā ēdamzālē bija izvietoti vairāki lieli apaļi galdi ar lielu, apaļu un, kā vēlāk uzzinājām, rotējošu paplāti. Manas un ne tikai manas, iespējams, lielākās gastronomiskās šausmas varēja sākties. Jāatzīst, ka nedaudz pārspīlēju – starp desmit sniegtajiem ēdieniem, kurus biju sev nosolījies nogaršot, bija arī ēdamas lietas. ![]() Uzzinājām, ka vietējā virtuvē dominē divu veidu produkti – jūras veltes un sēnes. Arī gaļa, šķietami līdzīga žāvētai cūkgaļas karbonādei, izrādījās šķebinoši salda. Jā, varbūt vaina ir viņu vai, šajā gadījumā, mūsu garšas kārpiņās?
![]() Shimeji sēnes, kuras Latvijā droši vien sauktu vienkārši par suņu sēnēm, veselās "ģimenēs" bija galvenā zupu sastāvdaļa, un tās bija salīdzinoši ēdamas. Pie kāda nenosākama, no jūras nākoša ēdiena Pēteris precīzi nodemonstrēja, ka izskatās uz nāvi notiesātais pirms elektriskā krēsla… Bet kā ekskluzīvākais ēdiens ar desmit minūšu ievadprezentāciju tika pasniegts īpaši pagatavots, miniatūrs Ķīnas kāposts (iztēlojieties jebkurā veikalā nopērkamo Latvijas variantu, tikai desmit reizes mazāku), kas garšoja, maigi sakot, interesanti. Vakariņas noslēdza ķīniešu saldumi – sīciņi, it kā marcipāna, ķirbīši, bumbierīši un citi auglīši – , kas savietoti skaistos, speciāli darinātos plauktiņos. Acis guva vizuālu baudījumu, diemžēl, ne vēders. Vismaz nu zinājām vietējās virtuves "lietošanas instrukciju": aplūko, pasmaržo, pagaršo, ap-(ne-)ēd.
![]() Tālāk pats muzejs, kas atradās iespaidīgā ēkā. Es nebiju iepriekš zinājis, ka Taivāna ir Ķīnas impērijas mantiniece, jo tā ir oficiāli pēdēja vieta, ko kontrolē Ķīnas Republika (tas ir arī Taivānas oficiālais nosaukums), tādēļ tieši šeit atrodas visi simtiem gadu krātie imperatoru dārgumi, kas tika pārvesti no Pils muzeja Aizliegtajā pilsētā Pekinā. Ierobežotā laika dēļ gides pavadībā izstaigājām tikai svarīgākās telpas, veltītas ķīniešu porcelānam, kokgriezumiem, kuru tikai zem lupas saskatāmā detalizācija vairāk nekā pārsteidza, un dārgakmeņu darinājumiem. Dažas minūtes pirms desmitiem ieradāmies skolā, un tikai, būdami savās istabiņās, sākām apjaust to, ka nepiedzīvojam gaidītos aklimatizācijas (zināšanai, laika starpība ar Taivānu ir piecas stundas) simptomus: sliktu dūšu, bezmiegu, galvas sāpes. Toties to mūsu vietā sajuta kaimiņi no blakus istabas – taivānieši, kas visas olimpiādes garumā tā arī neizbaudīja gulētiešanu ātrāk par trijiem mūsu pokera spēlēšanās, dziedāšanas (Raimonda Paula un ne tikai viņa vecās dziesmas pēkšņi kļuva nenormāli aktuālas) un ģitāras spēlēšanas dēļ. ![]() Lielā Čiči zemestrīce
Nākamā diena – lielā ekskursijas diena. Jāceļas – ārprāts, cik agri! – vismaz pusseptiņos, lai dotos uz Centrālo Taivānu. Jā, arī laiks nelutināja, ja pirms sakāpšanas autobusos saule dedzināja, tad brauciena laikā apstājoties karstumā likās, ka izkusīsim. Daudz ko redzējām pa ceļam: piemājas dārziņus, kas patiesībā bija rīsa lauki (dīķi), milzīgas ūdens cisternas uz ēku jumtiem (interesanti, kad atgriez krānu, ir jāgaida līdz ūdens atdziest, nevis otrādi), un desmitus trīslīmeņu krustojumus un citus Dienvidu tilta mēroga projektus, kas gan jau izmaksāja reizes desmit mazāk… ![]() ![]() Tālāk tradicionālās pusdienas numur divi – secināju, ka jau sāku aprast ar vietējo ēdmaņu un visnotaļ nebija tik interesanti. Pēc maltītes nākamais objekts papīra fabrika, drīzāk darbnīca. Redzējām, kā top papīrs no A līdz Z – no kokvilnas zieda līdz papīra loksnei, pataustījām papīra šķiedras, bet pats galvenais (un šo vajadzētu pārņemt arī Latvijā) – uztaisījām paši savu papīru: ar sietiņa palīdzību izveidojām masu no kokvilnas vai kā tamlīdzīga putras, to nopresējām, izkaltējām un visbeidzot uzzīmogojām ķīniešu vai kādu citu simbolu vai tēlu. Pēc tam uztaisījām paši savu tradicionālo vēdeklīti – tiešām praktiska un jaudīga lietiņa.
![]() Gardās gļotas, mmm...
![]() Piektā diena. Pēdējais ģeogrāfiskais pārbaudījums – multimediju tests. Tev tiek demonstrēts atbildi veicinošs attēls vai videoklips, un jāatbild, piemēram, kas tas ir tajā attēlā, kāds ir gadalaiks nofotografētajā vietā u. tml. Atšķirībā no iepriekšējām olimpiādēm, kur multimediju materiāls tika rādīts visiem reizē, prezentācijas periodā šoreiz katram bija savs dators, kas, protams, bija ērtāk. Lai arī teorētiski tā bija vieglākā daļa, man tā nešķita. Kā vēlāk uzzinājām, latviešiem bija veicies labi – Pēterim un Aivaram bija labākais punktu skaits starp visiem šajā uzdevumā. Danšui grīvas forsēšana
Pēc tam sekoja viens no retajiem atpūtas brīžiem. Ar Aivaru un Uldi nolēmām uzspēlēt futbolu skolas stadionā. Atraduši vārtus un izrāvuši tos no asu vīteņu skavām, atdzīvinājām gadiem apmirušās šī sporta veida tradīcijas šajā apkaimē (šajā valstī populārākais sporta veids ir neviens cits kā beisbols). Mums piebiedrojās leiši, meksikāņi, vācieši un citi, un kārtīgs futbola mačs varēja sākties. Jāatzīst, tas bija laikam fiziski smagākais futbols, kādu biju spēlējis – saules svelme mūs nežēloja. Diemžēl jau pēc stundas nācās beigt, jo bija jādodas braucienā ar metro uz Danšui pilsētas, kas atradās pie Danšui upes grīvas, nakts tirgu.
![]() ![]() Kad jūrai kļūst garlaicīgi...
Pirmspēdējā diena bija otrā lielā ekskursijas diena. Vispirms devāmies uz Jēļū (Yehliu) ģeoparku, kur varējām redzēt, kā jūra "paspēlējusies" ar klintīm Jēļū zemesragā. Jūras erozijas rezultātā radušies tiešām iespaidīgi, nekur iepriekš neredzēti skati un visdažādākās formas. Daudziem no tiem doti nosaukumi, kā "Bišu strops", "Jūras sveces" u.c., bet visslavenākais objekts ir "Karalienes galva", kas atgādina slavenās ēģiptiešu valdnieces Nefertiti krūšutēlu.
![]() Taipei 101 - Gulivers Liliputijā
Nākamais objekts, uz kuru devāmies, bija viena no retajām lietām, ko iepriekš biju zinājis par šo valsti, – debesskrāpis Taipei 101, kas ar 509 metriem bija augstākā ēka pasaulē, līdz to šogad pārspēja Burj Khalifa Dubaijā. Skaitlis 101 apzīmē virszemes stāvu skaitu. Tiešām man ļoti gribējās to redzēt un, kad izlasīju šīs ēkas vārdu olimpiādes programmiņā, biju vairāk nekā sajūsmināts. Ja no attālumā skatoties, pat skatoties uz to no dažu kvartālu tuvuma, likās "nekas īpašs", bet, izkāpjot no autobusa tieši tā pakājē un paceldami galvas augšup, bijām vairāk nekā pārsteigti. Pirmajos četros stāvos izvietots iepirkšanās centrs, bet augstāk biroji. Mēs braucām uz skatu punktu, kas iekārtots 89. stāvā, ar pasaulē ātrāko liftu, kas attīsta 17 metrus sekundē lielu ātrumu. ![]() Lieki piebilst, ka 383 metri bija augstākā vieta virs zemes, kurā biju bijis. Skats ir brīnišķīgs: apkārtējās ēkas bija pirkstgala lielumā, tuneļi caur kalniem vijās kā mazas dzīslas, savukārt pārējie debesskrāpji šķita nožēlojami. Izjūtas patiešām grūti aprakstāmas. Ja 89. stāvā bija slēgta tipa skatu punkts, tad divus stāvus augstāk – atklāts. Tas bija vēl iespaidīgāk. Lai gan laukums bija norobežots ar augstām restēm, skatīties lejā bija diezgan neomulīgi. Grandioza arī bija augšā novietotā lielā, apzeltītā, 660 tonnas smagā tērauda lode, kas ir pasaulē lielākais atsvars. Tas pasargā ēku no sagrūšanas zemestrīču vai liela vēja dēļ, kas valstī ir diezgan izplatīta parādība. Interesanti, ka daudzi taivānieši nemaz nebija bijuši augšā un šī viņiem bija pirmā reize tur.
![]() Nē, šis nebija domāts tas "kodēju koris".
Kodēju koris tautu kultūras vakarā
Vēlā pēcpusdienā atgriezāmies, vakarā šīs dienas pēdējais etaps – kultūras prezentācijas otrā daļa, kurā nu jāuzstājas arī mums. Honkongietes mācīja tradicionālo mezglu siešanas mākslu jeb kā no viena striķīša uztaisīt ziedu. Jā, tas bija pagrūts uzdevums, tomēr gala iznākums bija pārsteidzoši skaists. Meksikāņi, no kuriem viens pat bija pamanījies atvest sombrero, dziedāja serenādi un rīkoja halapenjo piparu ēšanas konkursu, bet mūsu dienvidu kaimiņi dalīja arī mazītiņus dzintara gabaliņus, ko kāds japānis noturēja par tradicionālo saldumu… Slovēņi oriģinālā manierē iestudēja "savu Sprīdīša" versiju, taivānieši savukārt dejoja tradicionālas rīsu vācēju dejas techno mūzikas ritmos. ![]() Un tagad visi kopā: "Viņš iet kost. Viņš iet kost..."
![]() Nākamajā rītā, sakravājuši savas ceļasomas un svinīgi saģērbušies, devāmies uz apbalvošanu. Latvijai šī olimpiāde bija izvērtusies ļoti veiksmīgi Pēteris saņēma sudraba, bet Aivars un Armands bronzas medaļu. Diemžēl man pašam (biju izgāzies praktiskajā daļā) līdz tām pietrūka seši punkti un nācās samierināties ar atzinības rakstu. Deviņi (medaļas bija vairākas) zelta medaļu ieguvēji balvā saņēma vērtīgu GPS uztvērēju. Pats labākais izrādījās Rumānijas pārstāvis.
Gandrīz uzreiz pēc apbalvošanas devāmies uz kādu ekskluzīvu viesnīcu, kuras konferenču zālē mums bija sarūpēts liels un arī lielisks mielasts. Šķita, viņi bija atlasījuši patiešām garšīgāko no vietējās virtuves, kā arī šo to eiropeisku. Apsveikuši uzvarētājus, ar skumjām atvadījušies no tuvākajiem draugiem, kopā ar bulgāru komandu devāmies uz lidostu. Jā, nedēļa pagāja nemanot. Labprāt būtu pavadījuši vismaz vēl pāris dienas tur. Bet jau pēc pāris stundām sēdējām Honkongas lidostas kilometriem garajā koridorā, kur gaidījām reisu uz Minheni… ![]() Ne ardievu, bet uzredzēšanos, Taivāna!
Neaprakstītas palika vēl daudzas lietas: melodiskās atkritumu mašīnas, kas atskaņo Bēthovena "Elīzai" melodiju; sprīdi garie sienāži, kurus mēģinājām nosist ar ģitāru, kaimiņu istabās tika manīti sikspārņi, ķirzakas, pat čūskas; naktīs iekarotās vietējo kalnu virsotnes; beigās tik nešķiramā ēšana ar irbulīšiem… Grūti saprast, kur tieši slēpjas Taivānas šarms: vai interesantajos ēdienos, subtropu klimatā, vai viesmīlīgajos cilvēkos, vai pārsteidzošajos tūrisma objektos, bet izjūtas bija neaprakstāmas. Šī ir tā vieta, kur tiešam varētu atgriezties vēl un vēl… |
Paziņojumi >