Paziņojumi‎ > ‎

No JĢS vēstures arhīva: Zaņas līkločos (autors: Jānis Bērziņš)

Publicēja 2010. gada 23. dec. 05:29Reinis Bērziņš   [ atjaunināts 2010. gada 27. dec. 10:43 ]



Apraksts par JĢS brīvdabas kārtu Zaņas upes ielejā 2007.gada 13.-14.maijā (nebrīnieties, ja nesakrīt ar Zariņa fotoaparāta rādījumu, jo tam datums pieregulēts pēc musulmaņu kalendāra).

JĢS brīvdabas kārta šoreiz norisinājās Saldus rajona Zaņas pagastā. Jau dodoties ceļā neiztika bez pāris piedzīvojumiem. Jau Rīgas autoostā pamanīju kādu jaunekli ar suni, kurš bija spītīgs kā ēzelis, jo to no vietas varēja izkustināt tikai ar sīvu spēku. Arī šis jauneklis iekāpa Klaipēdas autobusā, ar kuru es devos uz Saldu. Autobuss gan bija uz goda, kur pat es varēju normāli izstiept savu nebūt ne tik mazo augumu. Vietas bija gana daudz. Pa ceļam iepriekšminētais suns pamanījās uztaisīt nelielu šmuci, kuru gan suņa saimniekam izdevās veiksmīgi lokalizēt. Pēc kāda laiciņa es nonācu Saldus autoostā, kur mani jau gaidīja ģeogrāfu piebāzts busiņš. Šī mazā autobusiņa šoferis nu galīgi neatbilst, jo ātruma ziņā mums pat ielika tāds putns kā sīlis. Kā zināms, tad sīlis nav nekāda debesu raķete. Pēc nesteidzīga brauciena mēs arī nonācām pie ekspedīcijas sākumpunkta – Zaņas dzirnavu dīķa.

Tā mēs viss bars devāmies Zaņas līkločos. Pienākot pie Zaņas dzirnavu dīķa jau radās pirmā ideja, ka varētu pacelt kādu slūžu, tad noteikti virs ūdens parādītos kāds atsegums un varētu apskatīt kārtīgas palieņu pļavas, taču šis triks netika veikt, jo pašiem tad vien būtu jābrien pa izlieto ūdeni.


Pēc pāris minūšu gājuma klāt bija arī pirmais ekstrēmais moments – upes šķērsošana pa pussagrautu tiltu, kur varēja gan iegāzties ūdenī, gan pamatīgi nomizot sevi uz kādas naglas. Šo pārbaudījumu veiksmīgi izturēja visi grupas dalībnieki. Bija tikai dažas māņkustības. Jāteic, ka Zaņas dabas takas veidotāji bija parūpējušies par to, lai tiktu rasts līdzsvars starp mežonīgo dabu un cilvēka ērtībām. Tā kā bija momenti, kad nācās pielietot arī alpīnisma un visurgājēja elementus. Vienubrīd nonācām pie šiltītes „Tilts uz Eiropu.” Mazais koka tiltiņš bija cietis pavasara palos un mētājās pretējā krastā. Šķiet, ka tas simbolizēja pārāk tālo Eiropu.

Pusdienas pārtraukumā tika apspriestas lietas par un ap rauga mešanu podā un petardēm podā. Mazliet vēlāk nonācām arī pie plakāta, kur bija uzrakstīti noteikumi takas apmeklētājiem, kuros bija aizliegums spridzināt un mainīt gruntsūdens līmeni. Man tā vien niezēja nagi izmainīt gruntsūdens līmeni.

Apskatos nelielos iežu atsegumus mums gan neizdevās atrast nekādas pliozauru atliekas un Latvijas avantūristiskāko lāci arī nesatikām, kurš pēc Roņu salas apciemošanas atgriezies Latvijā un nu jau atrodas Saldus rajonā.

Kopumā šajā ekspedīcijā veicām ap 10 km. Uz „Zaņas Līkločiem” tiešām būtu vērts aizbraukt - apskatīt Latvijas dabu.

Citus šī autora ceļojumu aprakstus varat apskatīt Sociālā portāla draugiem.lv Ceļojumu sadaļā (nepieciešams reģistrēties).


Comments