Drīz vien pienāca arī neilgi gaidītais Ērgļu vilciens. Nebrīnos, ka šo dzelzceļa līniju taisās slēgt. Vilciens bija diezgan tukšs un vilkās diezgan lēni. Vēl daudz kur bija redzamas janvāra vētras sekas. Nez cik koku bija nogāzti tieši uz dzelzceļa? Braucot vilcienā pamanīju, ka lielākai daļai pārbrauktuvju nemaz nav signalizācijas. Tas ir ideāls veids kā paātrināt satiksmi. To vajadzētu ieviest arī uz citām pārbrauktuvēm. Nu jau es biju nonācis līdz Roplaiņu dzelzceļa stacijai, kura nemaz neatgādināja tik ļoti ierasto dzelzceļa staciju. Perona tur nemaz nebija. Bija tikai stabs ar uzrakstu Roplaiņi un vilcienu saraksts uz tā. Tur arī mēs savācāmies kopā ar bariņu cilvēku un mazliet pagaidījām, kamēr ierodas pārējie pārgājiena dalībnieki.

Vispirms pārgājiens devās uz Roplaiņu mājām. Varētu teikt, ka ar Nacionālā Teātra neseno iestudējumu tur nav nekā kopīga. Gatera tur diemžēl nebija. Arī „šoseja” nemaz nebija tik tuvu. Šajās mājās kā greznuma priekšmets pagalma vidu stāvēja lielas, krāšņas kamanas. Tur arī beidzās mūsu gājiens pa normālu ceļu.

Vispirms mēs lauzāmies caur krūmiem, lai nokļūtu līdz Ogres upei. Bija jāiet caur tādai purvainai upes palienei, kur viens no pārgājiena dalībniekiem pamanījās iestigt dubļos, noraut sev kurpes un noiet kādu 10 m vienās zeķītēs. Gājiens turpinājās gar Ogres upes krastu. Zem ūdens bija redzamā kāda neveiksminieka pakāsta gumijas laiva. Lai gan dažās vietās ejot gar Ogres kratu bija diezgan liela iespēja iegāzties, taču neviens vēl pagaidām neizmantoja šo iespēju. Ik pa kādam brīdim varēja sastapt pa kādam laivotājam, kuri kā traki nesās cauri Brāžu krācēm.

Diezgan grandiozs izskatījās Akmeņupītes ūdenskritums, kurš ir apmēram 10 m augsts un ap 70 m garš (daudzpakāpju). Šīs upīte tiešām attaisno savu nosaukumu, jo akmeņi klāj visu. Varēja palēkāt pa tiem, taču bija diezgan liela iespēja paslīdēt un iegāzties. Es gandrīz izmantoju šo iespēju. Jāteic gan, ka šie objekti ir grūti pieejami.

Pēkšņi pārgājiena vadītājam ienāca prātā ideja šķērsot Ogres upi. Man upi izdevās pārbrist bez starpgadījumiem, taču 3 cilvēki pamanījās atklāt peldēšanas sezonu (gravitācijas spēka ietekmē).

Acīs man iekrita Ogres upes palieņu pļava. Tā gan ir kūlas dedzinātāju paradīze. Diemžēl kūldeģi šīs pļavas vēl nav apzinājuši. Vēlāk mēs nonācām pie kaut kāds mistiskas, pār upi pārstieptas troses. Kronis visam bija pārgājiena vadītāja iegāšanās upē, lienot pāri šai trosei. Turpat netālu, kādā pļaviņā tika uzceltas teltis un ugunskurs. Daži izmēģināja roku kūlas dedzināšanā u.c. padarīšanās. Bija arī tādi, kuri mazliet iemeta pa lampu, un pēc tam viņi savā dullumā sāka taisīt visādus pigorus. Ar īpaši lielāk ovācijām tika sagaidīti telefona zvani, kuri saturēja informāciju par hokeja spēli Latvija – Ukraina.

Nākamajā rītā tika rīkotas sacensības zābaka mešanā. Šis sporta veids ir diezgan bīstams. 2 reizes zābaks ielidoja, malā stāvošajā skatītāju pulkā. Bija vairāki, kuri zābaku aizmeta vispār pretējā virzienā. Man izdevās zābaku aizmest 20 m tālu. Tas man nodrošināja 3./4. vietu.

Mājup cilvēki devās katrs pēc sava individuāla grafika. Lielākā daļa aizgāja uz Ērgļiem pa normālu ceļu (ap 13 km), taču es kopā ar vēl 3 cilvēkiem nolēmu doties pa taisno (ap 6 km). Neskatoties uz lielajām grūtībām (laušanos caur krūmiem un kāpelēšanu augšā, lejā pa iespaidīgajām kraujām. Šeit kraujas bija 20-40 m augstas. Viens no maniem līdzgaitniekiem pamanījās 3 reizes iestigt māla sanesumos. Šis bija diezgan mežonīgs maršruts. Tur nebija nekādas civilizācijas, tikai dabisks mežs.

Pagāja kāds laiciņš, kamēr mēs atradām tiltu pār Ogri. Tilts bija diezgan interesants – metāla konstrukcija un 2 nepiestiprināti dēļi. Laikam jau, ka katrs 5. tur iegāžas, taču neviens no mums neiegāzās, jo mēs bijām tikai 4. Sākumā vēl viens no maniem līdzgaitniekiem gribēja turp aizvest savu klasi, taču vēlāk viņš atteicās no šīs iespējas. Sākot no šī tilta mēs beidzot atkal gājām pa normālu lauku ceļu. Drīz vien mēs nonācām līdz Ērgļu autoostai. Šos 6 km mēs gājām gandrīz 3 stundas.

Tā nu mēs sasēdāmies Rīgas autobusā un devāmies uz mājām. Pa ceļam gan varēja redzēt, cik labi bija sataisīt ceļa posms Taurupe – Ķeipene. Ceļš gan ir diezgan līkumots un kalnains. Bail pat iedomāties, kas tur notiek ziemā. Cik bieži tur kāds noslīd no ceļa, ielido grāvī u.t.t.

Kopumā šajā pārgājienā es nogāju kaut kur ap 20 km (5 no tiem bija pa normāliem ceļiem, parēji pa visādiem grūti pārvaramiem apvidiem). Mums arī bija jābalso par dažādām nominācijām: mis, misters, cundurs (cundurs - savādnieks, dīvainis), lielākais peldētājs, atraktīvākais dalībnieks un brīvdabas ērglis. Šī nu ir tā vieta, kur gribētos atgriezties vēl kādreiz. Es iesaku šo maršrutu visiem, kuriem to atļauj fiziskā forma.

Autors: Jānis Bērziņš, Ogres 1.vidusskola, 2005.gads