Paziņojumi‎ > ‎

Brīvdaba Rannametsas kāpās un Kabli putnu gredzenošanas stacijā

Publicēja 2011. gada 9. maijs 04:04Reinis Bērziņš   [ atjaunināts 2011. gada 17. maijs 01:58 ]
Pateicoties labvēļa "Statoil" ielietajai autobusa degvielai (LU fonda jauno skolu atbalsta konkursa ietvaros), šogad varējām atļauties doties krietni tālākā un daudzgalvainākā ceļojumā nekā parasti (57 gabali, neskaitot "Impro" šoferīti Dzintaru). Nu, ko Tu, ne jau uzreiz uz Kanāriju salām - šoreiz tepat uz kaimiņzemi Igauniju, kas ar savām labiekārtotajām mācību takām, izsmeļošajiem izziņas stendiem un dabas neskartumu topošajiem ģeogrāfijas profesionāļiem patiesībā spēja piedāvāt daudzkārt vairāk. Pilnībā segtie transporta izdevumi pavēra ģeogrāfijas durvis arī tiem jaunajiem ģeogrāfiem, kuru tētuki vēl nav iekļauti Latvijas miljonāru sarakstā. Tādēļ īpaši šī brauciena ģenerālsponsoram veltīsim ekspresjautājumu: "Kāds "Statoil" sakars ar šiem augiem?" (atbildes ierakstiet komentāru sadaļā lapas apakšdaļā).







 
Sestdienas rītā pie Rīgas Latviešu biedrības nama veicām vairākus psiholoģijas eksperimentus. Pirmais bija Mērfija likuma pārbaude - vai lielākie kavētāji būs no tālienes braukušie vai tepat kaimiņos dzīvojošie? Un paradoksālā kārtā - pirmās atlidoja Ventspils cīrulītes Liene un Evija, turpretim no dažu kvartālu attālumā esošās N.Draudziņas ģimnāzijas atrāpot pirms desmitiem bija gana sarežģīti igauniski lēnajam Dāvim Immuram, tādējādi vēlāk izpelnoties JĢS "Igauņa" nomināciju.


Otrs eksperiments bija pārbaudīt hipotenūzu par to, cik labi iedarbojas paziņojumi, kas rakstīti nedabiski izķēmotā šriftā: Neaizmirstiet pases! Un tā šoreiz bija apliecināja sevi simtprocentīgi - nevienam uz robežas nevajadzēja slēpties tualetē vai čemodāna dubultdibenā no okšķerīgajiem "Eesti Piirivalve".


Autobusam izkustoties no vietas, cepuri uz atvadām pacēla gleznotāja Kārļa Padega skulptūra. Tikai retais manīja šo vieglo žestu un paspēja atzīmēt šīs skulptūras atrašanās vietu izdalītajās "Fotoleģendas" uzdevumu lapiņās. Pa ceļam autobusā vēl varēja uzdurties vēl daudzām uzdevumu lapiņas fotogrāfijām - tie, kas turēja acis vaļā, bet tiem, kas cēlušies jau pirms pieciem rītā bija uznācis lielais lāču krāciens.


 

Pirmā pieturvieta - zem Veczemju jeb Mantiņu klintīm JĢS biedre Sanita Skutele prezentēja "Kluso telefonu" kārtu, kur spēcīgā vējā, jūras šālkoņā un konkurentu elsošanā pakausī bija jāsaklausa Sanitas klusajā balstiņā nodiktētie jautājumi, turklāt vēl pareizi jāatbild.


Jau gatavojoties izbraukt no klintīm atpakaļ uz lielceļu, sapratām, ka esam nokļuvuši slazdā - ceļu mums aizšķērsoja jo barga kundze ar kases aparātu un ar tik stingru skatienu kā dzelzceļa šlagbaumu. Urbis metās laukā pa autobusa durīm viņai pretim un atzinās, ka pirms mēneša ar Ziemeļvalstu ģimnāzijas skolēniem nospēris tai malku, un apbēra šo sieviņu no galvas līdz kājām ar piecdesmit santīmiem kā kompensāciju. Kundzes sirds atmaiga, viņa noglāstīja Urbim galvu un, pieņemot vien simbolisku stāvvietas maksu, palaida mūsu autobusu projām, nepaturot nevienu pašu skolēnu par ķīlnieku (kāda būtu parastā prakse).


Aiz Kuivižu ciema ostas mēs ceļmalā noskatījām skaistāku vietiņu un iebridām Randu pļavās gluži kā šlāgerdziedonis Miķelis Gruzītis mēdz iebrist ziedošos klānos. Šaurākie un platākie grāvīši padarīja šo pastaigu par barjerskriešanas sacensībām. Jau pēc pirmā grāvja vienā pusē atradās lielie puikas, bet otrā minstinājās meitenes ar īsiem svārkiem un dalībnieki ar īsām kājām, kuri skaidri zināja, ka nepārlēkšanas gadījumā viņi būs pirmie kandidāti uz JĢS "Cundura" nomināciju.


Iebraucot Igaunijā, bija redzamas tikai minimālas dzīvības pazīmes: zāle nopļauta, žogi pārkrāsoti, logu slēģi atvērti, bet neviena paša igauņa. Pirmos pamanījām tikai nesabiedriskus krievu ornitologus Tolkuses purvā, kas neatņēma, ne "Tere", ne "Привет", ne "Čiv-čiv", bet ar putnu būriem pār plecu slāja pāri purva laipām un jutās gudrāki par pašiem putniem, mācot tos, kā pareizi dzīvot (ja es būtu putns, man tas vienreiz piegrieztos).


Biju sabiedējis visus ar 5 baļļu stiprām aukām un lietusgāzēm, tādēļ visi dalībnieki noekipēja sevi no galvas līdz kājām ar Everesta ekspedīcijas cienīgu ģērbu. Tomēr sēžot Rannametsas kāpu smiltīs un cepoties vasarīgajā saulītē viņi sāka apjaust, ka no malas izskatās diezgan smieklīgi, un vienu pēc otra pamazām meta biezos apģērba gabalus nost (saprotams, tas neturpinājās bezgalīgi, un nepavisam nebija tā, kā Tu iedomājies, samaitātais).


Torņkalns (Tornimägi) ar saviem 34 metriem ir augstākā kāpa visā Igaunijā, turklāt 18 metrīgais paceļ Tevi virs priežu galotnēm kā ērglis mazu zaķēnu, lai parādītu tam pasauli no cita skatpunkta.


Un no šejienes Tu vari kā uz delnas pārskatīt gan Piejūrmeža (Rannametsa) kāpu, kas tik dziļi iepūsta iekšzemē kuģubūvētāju negausīgās ciršanas dēļ 19.gadsimtā, gan visu Saprašanas (Tolkuses) purvu, kas ir senā Ancilus ezera dibens, gan arī aiz purva Purvmeža (Soometsa) kāpu, kas savukārt bijis šī 8 tūkstošus gadu senā Ancilus ezera (Baltijas jūras priekšteča) krasts, kur senie igauņi sauļojušies smiltīs, malkojuši kolu ar ledu un ķēruši viļņus uz vēlīnā akmens laikmeta smagajiem sērfa dēļiem.


Savukārt uz jūras pusi skaidrā laikā no Torņkalna var saredzēt pat Kihnu salu. Mums palaimējās vēl vairāk - pateicoties spēcīgai fatamorgānai vēsie gaisa slāņi kā spogulis atstaroja tālu aiz apvāršņa guļošo Pērnavas līča piekrasti it kā mūsu acīm būtu pielikts kāds brīnumtālskatis.


Šūpojošās Saprašanas purva (Tolkuse raba) laipas abās malās rēgojās draudīgie Apaļlapu Rasenes (Drosera Rotundifolia) atņirgtie žokļi, kas tik tikko nenorija JĢS prezidentu Uldi Kleperu, tomēr viņš acīmredzot bija par sīkstu un negaršīgu, bet kečupa, ko parasti visām negaršīgajām lietām mēdz uzspiest cilvēki, šīm cilvēkēdājpuķēm nebija.


Kapļu (Kabli) ciema putnu gredzenošanas stacijā vietējie ornitologi bija uzslējuši garas kārtis, pār kurām putnu migrēšanas laikā pārvelk tīklu, un apzāģējuši visām priedītēm galotnes, lai putni meklējot aizvēju un lavierējot gar priežu galiem ieskrietu tieši tīklā kā zivju murdā. Tad nu ornitologi īpašā ceremonijā saķertos putniņus apgredzeno, lai pēc tam tālu, tālu, svešās zemēs putnu vērotāji un pētnieki šos gredzenus nolasītu un izprastu, kurp putni ceļo, kā viņi uzvedas ārzemēs, cik ilgi nodzīvo, iekāms pēdīgi noliek karoti.


Arī Kapļu randu pļavu noganītāji - aitiņas - visas bija devušās atvaļinājumā, kūtiņas tukšas, un elektriskais gans izslēgts (jo mūsu "Latvenergo" tagad pārdod strāvu arī kaimiņiem par dārgo tarifu, tādēļ šķērdēt to lieki vairs nedrīkst). Interesanti salīdzināt: pirms 3 gadiem ar jaunajiem ģeogrāfiem bijām Austrumigaunijas Karulas nacionālajā parkā, kur pļavas nogana Hailanderi un Šarolē dižlopi - tur elektriskā gana apsargātajā aplokā ieiet, attaisot un aiztaisot elektrisko krampīti. Toties Kapļu ciemā šādu krampīšu nav - žogiem jākāpj pāri pa īpašiem tiltiņiem, kuriem aitas pārkāpt nespēj.


Īsi pirms saulrieta sasniedzām Igaunijas Valsts mežu izveidoto bezmaksas kempingu pie Mīlas strauta (Lemmejõgi) ietekas jūrā. Kamēr meitenes pārvērta kempingu par īstu būvlaukumu un kungi mazgāja veļu un vārīja makaronus, žūrija rēķināja uzdevumos iegūtos punktus, bet Urbis ik pa brīdim pienesa kādu kukuli, lai tikai Ziemeļvalstu ģimnāzijai pavilktu kādu punktiņu uz augšu. (Juta Strīķe, ja tu lasi šo rindiņu, tad ko Tu vēl gaidi!)


Ar lielu atrāvienu vislielāko punktu Dienvidigaunijas brīvdabā savāca Dāvis Immurs (N.Draudziņas ģimnāzija) ar tuvāko sekotāju Armandu Rudušu 2.vietā (abi 12.klašu skolēni). Savukārt 10.klašu grupā labākais bija Roberts Georgs Fimbauers (Valmieras Valsts ģimnāzija), visbeidzot daudzskaitlīgākajā 11.klašu grupā - Ēriks Zeps (Rēzeknes 5.vidusskola).


Labākie pa atsevišķiem uzdevumiem:
  • Lielā jeb Muļķu kārta, kura vilkās visa ceļojuma un simtu jautājumu garumā, arī pamatā izšķīra kopējo rezultātu. Tajā pārliecinoši labāko darbu ar 59 no 100 pareizām atbildēm nodeva Dāvis Immurs (N.Draudziņas ģ.), kurš kā jau igauniskākais dalībnieks arīdzan bija labākais Jāņa Briža erudītajā Iezemiešu kārtā un Mārča Gaiļa kultūrvēsturiskajā Baltijas ģeogrāfijas acītē.
  • Fotoleģendā vērīgākie bija rīdzinieki Roberts Rasums (Rīgas 2.ģ.) ar Dārtu Štālbergu (Ziemeļvalstu ģ.) un vidzemnieki Roberts Georgs Fimbauers (Valmieras Valsts ģ.) ar Armandu Rudušu (Siguldas Valsts ģ.), kamēr kurzemnieki jauca Liepupi ar Lielupi un katrā ceļmalā stāvošajā baznīcā saskatīja Aglonas baziliku.
  • Kāpzemes (Luitemaa) kārta nopratināja dalībniekus, cik daudz tie zina par šī Igaunijas lielākajām kāpām, kur pārāk daudz zināja jaunie kāpu pētnieki izrādījās Rihards Landorfs (Vecumnieku vsk.) un Reinis Kampars (Grobiņas ģ.) - viņi arī uz Kanāriju salām brauktu nevis plunčāties, bet gan pētīt embrionālās kāpas nūdistu pludmalēs.
  • Veczemju klinšu testā brīnumainā kārtā labākie bija puiši, kuru miestā nav nedz jūras, nedz klinšu - Roberts Georgs Fimbauers (Valmieras Valsts ģ.) un Ēriks Zeps (Rēzeknes 5.vsk.).

Brīvdabā izšķīrās, vai JĢS ceļojošo skolu kausu paturēs ilggadējā tā īpašniece Valmieras ģimnāzija, vai tomēr valmieriešiem to beidzot nolaupīs Salaspils 1.vidusskola, kas līdz pat Ģeoloģijas olimpiādei mugurā vilka dzelteno līderu krekliņu. Konstatējot, ka salaspilieši uz pēdējo kārtu ieradušies mazākumā (tikai 2 salaspilieši pret 4 valmieriešiem), Atis Tenbergs un Kārlis Bernāns centās nodraftēt labākos kadrus no citām skolām, uzpērkot tos ar savu tradicionālo valūtu - sālītajiem riekstiņiem (bet riekstiņi nāca jau sen par vēlu).


Kamēr žūrija dāļāja brīvdabas un sezonas apbalvojumus, makaronus man izvārīt īpaši neizdevās, tos dabūja vien daži izredzētie, pārējie grauza tos sausus un sapņoja par Ainažu "Hesburgeru". Urbis centās reanimēt savējos, piešaujot pie deguna "ģeogrāfu ožamo spirtu" jeb kārtīgu cietžāvētās desas luņķi. Dāvis Immurs dalījās savā pieredzē kā izgaiņāt badu ar dziesmām, bet "Nirvānas" repertuārs iedzina badacietējus vēl dziļākā izmisumā. Ēriks Zeps gan zināja dažas dziesmas par pārtikas produktiem, taču diemžēl tikai par dzērieniem ar zemu enerģētisko vērtību. Arī svaigais lauku gaiss darīja savu, "nokaudams" pilsētniekus, kuri visu dienu tā arī nebabūjuši paostīt ne izpūtēja dūmu. Un arī laucinieku iekšējais pulkstenis nebija pārliecināms par to, ka rīt tomēr nav jāceļas ar saullēktu slaukt govis un barot cūkas.


No rīta cūkas tiešām nebija jābaro, bet pašam kā cūķim pa dubļiem tomēr novārtīties nācās - alternatīvo olimpisko disciplīnu ietvaros. Četras komandas: "Lauztās priedes", "Deviņi Surikati", "Banānu Republikas Sula" un "Bandžo Laura" sacentās Zirnekļtīkla līšanā, Strūdzinieku bumbas stiepšanā, Aversa-reversa ripuļu griešanā, Lēkšanā pāri kabelim, Maislēkšanā un Reklāmpriekšnesumā. Summā uzvarēja "Banānu Republikas Sula".

  

Alpīnajā kāpu pāru futbolā apvienotie "Lauztie Surikati" uzvarēja apvienoto "Banānu Bandžo" komandu ar vārtu attiecību 5:1. Rezultatīvākie spēlētāji: Rihards Jērums (tai skaitā savos vārtos), Jānis BrižsToms Pāvils (DA Liepājas 5.vidusskola) - ak nabaga viņu līdzspēlētāji, kurus tie striķī vazāja līdzi pa smiltīm un ūdeņiem! Rezultātu izšķīra galvenokārt tas, cik labi katra komanda spēja bremzēt vai burāt ar vēju, kurš nemainīgi ripināja bumbu uz vieniem un tiem pašiem vārtiem.

  

Brīvdabas izskaņā uz skatuves svinīgā ceremonijā vēl tika izdalītas nominācijas:
  • Atraktīvākais - Ēriks Zeps (Rēzeknes 5.vidusskola) līdz vēlai naktij strinkšķināja stīgas un diriģēja dziedātāju kori latviešu, krievu un pat latgaļu dziesmās (lai dziedātu arī igauniski - tur diemžēl nepieciešama kāda īpaša dzira, ko dzer visi igauņi, jo bez šādas īpašās dziras igauņi vispār nedz dzied, nedz runā).
  • Cundurs - Mārcis Gailis, kuru kāds psihiatrijas lietpratējs bija iesējis trakokreklā, lai saglabātu sabiedrisko kārtību.
  • Kukuļdevējs - Arvīds Urbanovičs jeb Urbis, kurš iztērēja visu savu ģeogrāfijas skolotāja algu, lai pabarotu žūriju ar ceptām desiņām un graudu maizes kukuļiem, kā arī ietērpa trūcīgi ģērbto JĢS prezidentu kārtīgā kreklā ar Ziemeļvalstu ģimnāzijas simboliku (Salaspils 1.vidusskolas kukuļotāji ar sālītajiem riekstiņiem nespēja turēt līdzi Urbim nevienā no korumpētības rādītājiem).
  • Upuris - Ligita Liepiņa (Rīgas 47.vidusskola), uzvelkot viselegantāko kleitu, upurēja savas kājas igauņu badacietējiem nabaga odiņiem, diemžēl igauņu odiņiem tas pielēca daudz par vēlu.
  • Viduvējība - Kaspars Kukmilks (Valmieras Valsts ģimnāzija) bija tik viduvējs un neuzkrītošs, ka slepenā aģenta amatā varētu tūdaļ nomainīt Džeimsu Bondu (nu, kāds gan Bonds var būt slepenais aģents, ka katrs bērndārznieks rāda ar pirkstu un izkliedz viņa vārdu pa visu bērnudārzu).
  • Igauniskākais igaunis - Dāvis Immurs (Natālijas Draudziņas ģ.) - tā kā visa ceļojuma laikā mēs nesastapām tikpat kā nevienu dzīvu igauni (ja neskaita nesabiedriskus krievu ornitologus, kurlmēmus robežsargus un suņus), tad nācās izlīdzēties ar igauņa aizstājēju - visigauniskāko latvieti.
  • Praktiskais igaunis (praktiskā latvieša attāls radinieks) - Reinis Kampars (Grobiņas ģimnāzija), kurš iekūra ugunskuru ar pagalēm, kuras dega tik lēēēēēni, ka pat igauņi nespēja izsekot līdzi tam, kad makaroni bija jau uzvārījušies.
  • Cilvēks, kuram balvas nevajag (vienīgā nominācija, kurā netika pasniegta balva) - Atis Kļaviņš (Jelgavas 4.vidusskola), kurš ir čakli piedalījies visās JĢS kārtās un olimpiādēs un teju katrā nopelnījis balvas un diplomus, tomēr augstsirdīgi tās nav pieņēmis un pirms katras apbalvošanas dezertējis, lai paspētu uz divreiz mēnesī uz tālo Jelgavu kursējošo autobusu.
  • Misters Zābaks (tālākais zābakmetējs) - Kristaps Bumbulis (Grobiņas ģimnāzija) savu panākumu varēja izskaidrot ar to, ka vienīgais bija pietiekami tik spēcīgs, lai ar kompresora spēku izspiestu pēdējo gaisa pūslīti no zābaka, piedodot tam vislabākās aerodinamiskās īpašības, līdz ar to nostājoties līdzās tādiem vecajiem zābakmetējiem kā šoferim Dzintaram un žūristam Jānim Brižam .
  
  • Miss Zābaciņa (tālākā zābakmetēja) - Agnese Hūna (Grobiņas ģimnāzija), vissportiskākā dalībniece, kura saņemot rokā garo zābaka stulmu ar kārtīgas slaucējas tvērienu, aizlidināja to tālāk par 10 metriem (vēl tālāk to izdevās raidīt tikai ārpus konkurences startējošajai žūristei Baibai Ciseļonokai).
  

  • Misters JĢS (iznesīgākais) - Ēriks Zeps (Rēzeknes 5.vidusskola) - pat karaliskajās kāzās vispopulārākais čalis ir muzikants, nevis kroņprincis.
  • Miss JĢS (izskatīgākā) - Ieva Grīnhofa (Rīgas 84.vidusskola), kurai nācās nemitīgi apsaukt, lai citi dalībnieki visu laiku uz viņu neblenž tik platām acīm.

Kad atceļā šķērsojām Igaunijas-Latvijas robežu, attapos, ka galu galā sūri grūti galvā iezubrītos igauņu izteicienus ar 14 lietvārdu locījumiem tā arī neizdevās izmantot šī ceļojuma laikā, toties atceļā Salacgrīvā itin labi varēja atsvaidzināt latviešu valodas lamu vārdu krājumu, pārmijot savstarpējas zobgalības ar runātīgajiem salacgrīviešiem. Diemžēl šī jaukā svētdiena īsi pēc mūsu aizbraukšanas abiem salacgrīviešiem beidzās gandrīz bēdīgi - kā vēsta Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta paziņojums: "Vakar, plkst. 17:19, VUGD saņēma kāda satraukta garāmgājēja zvanu, ka divi jaunieši Salacgrīvā ir ielekuši no Salacas tilta upē. Ar laivas palīdzību ugunsdzēsēji glābēji nokļuva līdz apmēram 25 gadus vecajiem jauniešiem, kuri paši saviem spēkiem vairs nespēja tikt līdz krastam, iecēla tos laivā, apsedza ar savu kaujas tērpu jakām un, nogādājot krastā, nodeva viņus mediķiem. Jaunieši no tilta upē bija ielekuši bez apģērba."

Comments