Paziņojumi‎ > ‎

31. Valsts Ģeogrāfijas olimpiāde – ieskatīsimies tajā dziļāk (+FOTO)

Publicēja 2014. gada 9. marts 17:34Dāvis Valters Immurs   [ atjaunināts 2014. gada 10. marts 13:45 ]
Negaidīti drūmajā, ar lietu un pat sniegu bagātajā kādas ceturtdienas priekšpusdienā Alberta ielas vienīgā nama, kas nav celts jūgendstilā, – LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes – Alekša Dreimaņa vārdā nosaukto auditoriju izgaismoja 71 skolēna zināšanu radītā gaisma, ar ko noteikti pietiktu vairāku Gaismas piļu izgaismošanai. Gaisā virmoja milzīgs saspringums, pretēji JĢS nodarbību vai lekciju laikā tik ierastajai, gandrīz vai nepiedienīgajai čaloņai valdīja gandrīz kapa klusums, un šo vidusskolēnu sejās varēja nolasīt vēlmi būt labākajiem un attaisnot uz viņiem liktās skolotāju, kas turpat gaitenī par viņiem turēja īkšķus, un arī vecāku, kas to droši vien darīja mājās vai darbā, cerības. Jā, tas bija 6. marts – diena, kad noritēja jau 31. Valsts Ģeogrāfijas olimpiāde.

Jau pēc 24 stundām izsludinātie rezultāti dažiem lika aiz sajūsmas iekliegties (kaut gan pirms tam bija sevi šaustījuši sociālajos tīklos), citiem – lamāt uzdevumu autorus un labotājos un atlikt cerēto uz nākamo gadu. Visi uzvarētāji, medaļnieki un atzinību guvušie jau zināmi, bet nu ieskatīsimies olimpiādē dziļāk: kas tad dalībniekus sagaidīja un kā viņiem gāja (skats dziļāk noderēs arī Atklātajā ģeoloģijas olimpiādē 12. aprīlī).

Olimpiādi jau tradicionāli atklāja Valsts Izglītības un satura centra vecākās referentes Natālijas Builes uzruna, kura akcentēja, ka šogad ir liels dalībnieku skaits no attālākām Latvijas vietām, jo ceļa izdevumiem šoreiz piešķirts finansējums. Arī fakultātes dekāns profesors Oļģerts Nikodemus un “Ģeogrāfu mafijas” jeb LU ĢZZF Studentu pašpārvaldes pārstāve Arta Haskieviča sveica dalībniekus, aicinot viņus izdarīt vienīgo pareizo izvēli un studēt šajā fakultātē, lai kļūtu par ģeogrāfu, ģeologu vai vides zinātnieku.

Un nu pati olimpiāde, kuras tēma bija Eiropas ģeogrāfija, varēja sākties ar teorētisko daļu.

Pirmais uzdevums bija par saimniecību un iedzīvotājiem. Dalībniekiem vajadzēja zināt, kura ir 3. lielākā minoritāte Farēru jeb Fēru salās, kura Francijas pilsēta uzplauka, pateicoties zīda industrijai, un kas ir tagad tik aktuālās Krimas pamatiedzīvotāji. Uzzinot pareizās atbildes, visskaļāk noteikti atvieglojumā varēja nopūsties Silvestrs Tīrons (Valmieras 5. vsk.) un Ainārs Mirkšs (Rīgas 66. speciālā vsk.) - abiem pa 17 punktiem (no 19).

Nākamais uzdevums, ko daži dalībnieki veica trīcošām rokām, prasīja ne vien zināšanas ģeogrāfijā, bet arī prasmi izmantot cirkuli un kalkulatoru un pielietot SVID analīzi. Izrādās tagad vidusskolēniem prasīja palīdzēt tikt galā ar tādas mazzināmas valsts kā Slovākijas atjaunojamiem energoresursiem. Kāds bez lielas rēķināšanas, vien novērtējot dotos datus, varēja uzrakstīt pareizo atbildi – aptuveni 2 GWh, cits ieguva tādus elektroenerģijas apjomus, kas apmierinātu visas Āfrikas pieprasījumu. Šajā uzdevumā netrūka nestandarta risinājumu – kādam sektoru diagramma “picas” vietā izskatījās pēc kastīšu kaudzes, bet cits diagrammas vietā atstāja vien savu autogrāfu, ko žūrija novērtēja ar apaļu nulli. Bet visprasmīgākais enerģētiķis, kuru dabūt rokā jau strauji steidz premjerministre Laimdota Straujumas kundze un Ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, lai palīdzētu atrisināt sasāpējušas problēmas ar elektroenerģijas tirgus atvēršanu, izrādījās Tomass Andersons (Rīgas Valsts 1. ģimn.), kurš guva 14,5 no 20 punktiem.

Pēc iepazīšanās ar nākamās kārtas jautājumiem dalībniekiem droši vien šķita, ka tos sastādījis kāds aviācijas nozares pārstāvis, un viņi nemaz nebija tik tālu no patiesības. Aviācijas kārtā uz tādiem jautājumiem kā, kāpēc lidmašīnas, braucot no Amsterdamas uz Honkongu, šķērso Latviju (un šis iemesls nemaz nav saistīts ar Rīgas – Eiropas Hipsteru, t.i., Kultūras, galvaspilsētas statusu), vislabāk prata atbildēt Miķelis Dāvids Rikveilis (Madonas Valsts ģimn.), Aigars Tjarve (Irlavas vsk.) un Haralds Punculis (Aknīstes vsk.) – visiem 12 no 15 iespējamajiem punktiem.

Dabas ģeogrāfijas attēlu testā vislielāko punktu (14/20) ražu guva draudzīgā Ketija Nadežņikova (Rīgas Natālijas Draudziņas vsk.).

Pēdējais teorētiskais uzdevums bija Eiropas karte. Āķīgajā jautājumā, kur ir vislielākā grieķu katoļu kopiena (un tā nebūt nav Grieķijā), acīmredzami nesapinās madonietis Miķelis Dāvids Rikveilis, kurš guva maksimālo punktu skaitu (26).

Tieši Miķelis arī izrādījās līderis pēc praktiskās daļas, viņam uz papēžiem mina Tomass un Ketija.

Pēc pusdienu pauzes, kuras laikā tika iztukšota fakultātes kafejnīca “Globuss”, kādēļ daža laba studenta vēders lekcijās par sevi lika manīt skaļi, jo skaļi, sākās smagākais pārbaudījums – praktiskā daļa.

Uzdevuma autors, sniedzot instrukcijas dalībniekiem, vēl nekad mūžā nebija uzrunājis tik klusu publiku, kas uzmanīgi sekoja katram teiktajam vārdam par to, ka būs jāzīmē mistiskas mentālās kartes, jānoiet 3,5 kilometri (kāds skolēns, šo izdzirdot, iespurdzās) un jāpievērš uzmanība visam, ko “tur ārā” dzirdēs, redzēs un neredzēs. Un tā šie vairāk nekā 70 dalībnieki, sadalīti trijos bariņos, pārpludināja bijušo Rīgas strādnieku un rūpniecības rajonu – Pētersalu. Viņiem vajadzēja ne tikai klausīties pasakā par šī rajona un visas Rīgas industriālo vēsturi, bet arī fiksēt visu, uz baltas lapas uztapinot karti, nemaz nezinot, ko galu galā no tā visa prasīs. Dalībniekus pavadīja ne vien žūristi, bet arī autentiski vietējie pētersalieši, kuru “nelabvēlīgais” paskats pēc tam palīdzēja atbildēt uz ne vienu vien jautājumu. Kāds no skolēniem šausminājās – sak', kāpēc viņi tiek vesti uz pašām skumjākajām vietām Rīgā –, bet tieši tādas instrukcijas bija saņēmuši paši grupveži – atrast skumjāko koka māju apkaimē, lai pastāstītu par 19. gadsimtā tipisko strādnieku apbūvi.

Pēc stundas ekskursija bija beigusies un dalībnieki saņēma uzdevumu lapas, kur tiem nācās pareizi “izkrāsot” kontūrkarti un atzīmēt visus

 graustus, industriālās ēkas, apakšveļas rūpnīcu “Rosme”, kas 60. gados apģērba katru trešo padomju sievieti, un bronzas govi, kas no Ventspils nezināmā veidā bija ieklīdusi Pulkveža Brieža ielas ganībās, lai būtu tuvāk tīģerim Širhanam. Tomēr pēc kartēm izrādījās, ka daži dalībnieki bija izvēlējušies pamest grupu un bezbailīgi klīst pa Pētersalu vieni paši, jo to maršruts bija krietni novirzījies. Tāpat maz kurš izrādījās tik drosmīgs, lai maršrutu vilktu cauri ēku kontūrām, taču šīs ēkas jau tur neesot manītas gadus desmit. Ak, skolēni, ja jūs zinātu, ka punktus dod arī par kartes nosaukumu (dažs labs iztika ar vienu vārdu un ar to bija gana) un ziemeļu bultu. Jā, kāds skolēns rakstīja “Precīzu ziemeļu virzienu nebija iespējams noteikt, jo laiks bija apmācies un nebija kompasa”, cits to mēģināja noteikt pēc tramvaja sliedēm, un te žūrijas locekļi tiešām bija vīlušies – vai tiešām topošie ģeogrāfi aizmirsuši, ka ziemeļus var noteikt gan pēc sūnām uz kokiem, gan pēc gājputnu lidojuma virziena?

Kartes uzdevumā vislabāk veicās Tomasam Andersonam, Emīlam Vainovskim (RV1Ģ) un Elīzai Skutānei (Valkas ģimn.) – visiem 18,5 punkti no 27.

Savukārt uzdevumāRīgas industrializācija – agrāk un tagad: Pētersalas piemērs”, kas balstījās uz dalībnieku dzirdēto un novēroto Rīgas un Pētersalas industrializācijas kontekstā, skolēnu prātus nodarbināja jautājumi par to, kāpēc tieši Rīga kļuva par vienu no visas Krievijas impērijas rūpniecības centriem un kā bijušais strādnieku rajona statuss atspoguļojas mūsdienu Pētersalas ainavā. Kāds minēja, ka Rīga nekad neuzplauktu industriāli, ja 100 gadus iepriekš Anglijā nebūtu notikusi Industriālā revolūcija, bet cits dalībnieks atklāja, ka Rīgas osta patiesībā ir neaizsalstoša. Šķiet , ka pat klimata pārmaiņas spēj ietekmēt skolēnu atbildes tādā tēmā kā industrializācija. Daži skolēni strādnieku rajona nelabvēlīgo statusu ieraudzīja “vietējo iedzīvotāju sejās”, “amorālajās darbībās” un faktā, ka bija pat redzējuši kādu, malkojot alu 2 litru pudelē. Šajā uzdevumā visprecīzāk spēja atbildēt rīdzinieki Tomass Andersons un Raufs Guseinovs (Rīgas 71. vsk.) - abiem 24,5/28, bet tikai punktu mazāk guva Haralds Punculis no tālās Aknīstes.

Praktiskās daļas labā vislabāko punktu summu savāca Tomass, kuram sekoja Haralds, Elīza un Anrijs Kristiāns Ābele (RV1Ģ).

Kartes 31. VĢO

Un tā esam nonākuši pie gala rezultāta un abu daļu summā (pēc koeficienta pielietošanas) labākie ir un zeltu izcīnīja

Miķelis Dāvids Rikveilis (MVĢ), 

Tomass Andersons (RV1Ģ),

Ketija Nadežņikova (RNDV).

Sudrabu ieguva

Morics Roberts Mūrnieks (Ziemeļvalstu ģimnāzija),

Raufs Guseinovs (R71V),

Ēriks Burtnieks (Siguldas Valsts ģimnāzija)

Anrijs Kristiāns Ābele (RV1Ģ),

Jānis Stūrītis (Ojāra Vācieša Gaujienas vsk.),

Haralds Punculis (Aknīstes vsk.).

Pie bronzas tika

Jānis Zālīte (Ventspils 1. ģimnāzija),

Aigars Tjarve (Irlavas vsk.),

Ernests Dzelme (Mārupes vsk.),

Pēteris Račinskis (Jelgavas Valsts ģimnāzija),

Kristers Zīvers (Valmieras Valsts ģimnāzija),

Ivans Jānis Binders (Rīgas Valsts 2. ģimnāzija),

Emīls Vainovskis (RV1Ģ),

Edijs Kitovs (Brāļu Skrindu Atašienes vsk.),

Silvestrs Tīrons (Valmieras 5. vsk.).

Ar atzinībām apbalvoti

Lizete Kļaviņa (Talsu 2. vsk.),

Ainārs Mirkšs (Rīgas 66. speciālā vsk.),

Artūrs Šilaks (R95V),

Anrijs Kristiāns Ābele (RV1Ģ),

Andris Sniķeris (Maltas 1. vsk.).

Zelta un sudraba ieguvēji piedalīsies atlasē uz Starptautisko Ģeogrāfijas olimpiādi Krakovā, kas notiks vasarā.

Zelta medaļu ieguvēju un visu dalībnieku vidējie rezultāti pa kārtām (%)


Piedāvājam divu medaļnieku komentārus:

Ketija Nadežņikova (RNDV):

Olimpiāde pēc tās beigām likās nedaudz bezcerīgi cerīga, it īpaši pašas pieļauto nevajadzīgo kļūdu dēļ, bet gala rezultāts izrādījās pavisam iepriecinošs. Nebija viegli. Uzdevumu grūtības pakāpes šķita krasi atšķirīgas. Uzskatu, ka olimpiādē iegūta lieliska pieredze un neaizmirstami mirkļi, emocijas. Ļoti patika praktiskā daļa, jo Pētersalu agrāk tik labi nemaz nepazinu. Kuriozs bija pats olimpiādes sākums, kad saņēmu lapiņu ar dalībnieka numuru, bet kaut kā piemirsu par parakstīšanos dalībnieku lapā. 

Man bija gods pārstāvēt savu skolu starp spēcīgākajiem mūsu zemes jaunajiem ģeogrāfiem un piepildīt savu sapni par augstākā kaluma medaļu valsts mērogā. Atmiņā palicis god. dekāna Oļģerta Nikodemus teiktais par veiksmi un veiksmīgajiem jautājumiem, jo uzskatu, ka ne tikai ieguldītais darbs, bet arī tieši veiksme man šoreiz ļāva izcīnīt augsto vietu.

Morics Roberts Mūrnieks (ZVĢ):

Gatavojoties uz olimpiādi, spriedze bija manāma jau novadu kārtā. Zināju, ka liela konkurence nāk tieši no Rīgas. Neskatoties uz to, ka nokavēju reģistrāciju un caur skolotāju barikādēm knapi iespraucos auditorijā, tomēr paspēju uz uzdevumu sākumu. Uzdevumi tiešām bija valsts olimpiādes cienīgi. Identificējot ogļračus kā Āfrikas melnstrādniekus, salīdzinot Islandes vulkānus ar Latvijas pavasara kūlu un analizējot Jūrmalas – Tukuma lidlauka lietderību "Jaunajam vilnim", garlaicīgi nebija. Un, protams, arī praktiskajā daļā, kurā dažbrīd ar studentiem varēja iegrimt sarunās par strādnieku baraku komunālajiem dzīvokļiem, sausajām tualetēm un Pētersalas rajona kolorīto iedzīvotāju sastāvu. Visvairāk vilina doma par to, vai ar savas meditācijas un astrālo spēku palīdzību spēju pareizi noteikt ziemeļu virzienu praktiskās daļas kartē, taču pēc visa pārdzīvotā un izpildītā sajutu pabeigta darba gandarījumu. Lai gan, vērojot rezultātus, nedaudz sajutos kā brāļi Dukuri pēc saviem braucieniem Sočos, ar savu rezultātu esmu mierā un novēlu veiksmīgu gatavošanos visiem, kam dāvāta iespēja piedalīties pasaules olimpiādes atlasē. Ar prātu, āmuru un atlantu – uz priekšu!

P.S. Piedodiet, 50 centimetrus garie lineāli nebija vajadzīgi praktiskajā darbā.


2014 Valsts ģeogrāfijas olimpiāde JĢS.LV


Sīkrīka specifikāciju vietrādi URL nevar atrast
Comments