Ģeogrāfu blogs‎ > ‎

Šveice: Dāsnā kalna dāsnie piedzīvojumi jeb lētas ceļošanas pamācība (autors: Jānis Bērziņš)

Publicēja 2011. gada 5. febr. 03:01Reinis Bērziņš

Šis nebūs kārtējais stāsts kā es nakts mellumā nomedīju Ryanair akcijas biļeti pa sēešmit saņiem un pēc tam nedēļu blandījos pa Alpiem ēdot sēnes un vardes. Šoreiz stāsts būs par to kā par velti ar Czech airlines aizlidot līdz Milānai, 2 nedēļas nodzīvot Legnano 3 zvaigzņu viesnīcā, reāli atēsties makaronus, nodziedāt 9 koncertus un vēl atrast kādu mirkli, lai izrautos pretī kādam piedzīvojumam. Šajā braucienā pats no savas kabatas iztērēju vien kādus 40 eirikus 2 nedēļu laikā.

Reiz kādā jaukā pavasara dienā, kad liktens bij' lēmis, ka man būs jūnija sākumā doties uz saulaino Itāliju, kura patiesībā nemaz tobrīd nebija tik saulaina (es pat tur nopirku jaunu lietussargu, kurš, protams, pēc tam vairs nebija vajadzīgs), un piedalīties starptautiskajā koru un vokālo ansambļu festivālā “La Fabbrica del Canto” jeb kā mēs latvieši esam pieraduši teikt - “Realitātes šovā Dziedošā Fabrika,” es intensīvi urķējos pa globālo tīmekli, lai izstrādātu kādu stratēģisko plānu par to, ko sadarīt vienā no koncertiem brīvajā dienā (tagad velkam ārā no azotes savus zīmuļus un uzzīmējam iepriekšējā teikuma grafisko attēlu. Tā kā pats festivāls norisinājās galvenokārt Milānas pievārtē un vēl pāris vietās Ziemeļitālijā, tad es savas aci sviedu stalto Alpu kalnu virzienā.Un tā es sviedu, sviedu līdz uzsviedu tās pār Šveices robežu Monte Generoso jeb Dāsnā kalna virsotnē, kura nosaukums likā gana daudzsološs un arī sasniedzamība no Legnano puses bija gana laba.

gal_56762843_middleTad arī drīz vien pienāca tā ilgi gaidītā realitātes šova “Dziedošā Fabrika” brīvā diena (Protams, ka pats festivāls arī bija gana jauks), kad mēs pāris ekstrēmisti no jauniešu kora “Balsis” sasējām savu ceļa sainīti un devāmies uz Legnano dzelceļa staciju, no kuras caur Milānu un Komo veiksmīgi sasniedzām savu Capolago staciju, kurā arī sākās mūsu tās dienas piedzīvojumi.

Izkāpuši no glaunā šveiciešu vilciena un paceļot skatus augšup uz Dāsnā kalna augstumiem mēs sapratām, ka taisnā triecienā to neieņems pat trakie latvieši, tad arī izdomājām aplinkus ceļu, kā ieņemt virsotni, proti nolēmām izmantot vietējā kalnu dzelzceļa sliežu ceļu. Nebijām jau nekādi buržuji, kas te par 26 eirikiem brauks ar to vilcieniņu uz virsotni, tādēļ devāmies augšup kājām.

Jo augstāk kāpām, jo niecīgāki mūsu acīs sāka izskatīties lējā palikušie cilvēki un arī skats kļuva jo plašāks. Tās mēs laimīgi gājām nemaz nenojauzdami, kas mūs sagaida šajā tālajā ceļā. Vietējās ķirzaciņas tik noskatījās uz ekstrēmajiem un viesiem un steidz nozust kādā drošākā vietā, taču pēkšņi kaut kas lika uz brīdi piemirst par apkārt esošo skaistumu, jo viena iztramdīta odze gribēja kompostieris būt. Šoreiz es tomēr izrādījos veiklāks par odzi, kura izbailēs metās lejup pa stāvo nogāzi. Pirmais ekstrēmais pārbaudījums tika pārvarēts, taču turpat jau aiz stūra mūs sagaidīja nākamais.

gal_56763228_middleTad aiz tā nākamā stūra ieraudzījām kaut ko dīvainu, kas mūs samulsināja un lika uz brīdi apstāties savā virzībā pretīm virsotnei. Tas bija kalnu vilcieniņa tunelis un pie tam vēl līkumā. Šādā tuneļa versijā jau pēc pāris metriem bija piķa melna tumsa, kurā vairs neko nevarēja saskatīt. Nebija arī nekādas vērā ņemamas gaismas, tādēļ mēs uz brīdi piestājām, lai varbūt mēģinātu atrast kādu citu aplinkus ceļu, kas būtu nemazāk ekstrēms, jo mēs atradāmies raženu klinšu stāvu ielenkumā. Drīz vien biedrs Tarzāns nolēma izmēģināt pakāpties augšup pa klintīm, lai mēģinātu atrast kā iespēju apiet šauro un tumšo tuneli, taču pēc pāris metriem viņš no šīs domas atteicās, jo viens no klinšu bluķiem, pret kuru biedrs bija atspiedies, drīz vien uzsāka savu ceļu lejup pa nogāzi, tādējādi savā rangā pazeminoties par kādiem 200 metriem un pa ceļam izšķaidot pāris kokus savā ceļā. Pēc šī stindzinošās ainas mēs sapratām, ka tagad ir tikai 2 izvēles iespējas – uz priekšu vai atpakaļ. Veikuši nelielus stratēģisko aprēķinus par Dāsna kalna vilcieniņa atrašanās vietus, mēs nolēmām drusku nogaidīt, lai šaurajā tunelī mums neuzspīdētu vēl kāds pārsteigums - pretim braucošā vilcieniņa prožektors.

gal_56763476_middlePienāca noliktais laiks un no tuneļa dzīlēm iznira kalnu vilcieniņš, kura mašīniste izskatījās tik ļoti pārsteigta, it kā mēs būtu pirmie cilvēki, kas sasnieguši šo kalnu tuneli. Vēl mazliet nogaidījām kamēr vilcieniņš nozūd aiz līkuma un tad devāmies iekšā melnajā caurumā. Tā kā tunelis atradās līkumā, tad jau pēc pāris soļiem ienirām piķa melnā tumsā, kurā nebija nekādas starpības vai acis bija vaļā vai ciet. Redzēt tāpat neko nevarēja. Atlika paļauties tik vien uz tausti un dzirdi. Lai kaut kā uzmundrināt saspringtos kolēģus, mēs vienojāmies kopīgā dziesmā “That Lonesome Road,” kura vislabāk piederējās tā brīža situācijai. Un tā mēs uzmanīgi taustījāmies, taustījāmies pa pilnīgu tumsu līdz pēkšņi kaut ko saskatījām. Jā, tā bija gaisma tuneļa galā un mūsu gājiens caur tuneli viena “Lonesome Road” garumā bija beidzies. (dziesmu var noklausīties Jauniešu kora “Balsis” profilā draugiem.lv mūzikas sadaļā http://www.draugiem.lv/balsis).

gal_56763522_middlePēc šī galvu reibinošā piedzīvojuma nolēmām mazliet atvilkt elpu un pie reizes pameklēt kādu ģeogrāfiski apslēptos dārgumu, jo mūsu GPS uzrādīja, ka kaut kur šeit jābūt paslēptai lādītei. Kaut arī cītīgi izurķējām visas sliedes u.c. vietas, tomēr dārgumus neatradām. Nospiedām, ka gan jau pa ceļam mūs sagaidīs vēl kādi dārgumi un devāmies iekšā mežā, kur krāšņi zvilnēja tauriņi un savās ikdienas gaitās devās mēslu vaboles. Tā ejot koku aizsegā nemaz nepamanījām cik jau augstu bijām uzkāpši līdz beidzot nonācām līdz Bella Vista. Šī Vista tiešām lika elpai aizrauties, jo no šīs skatu platformas pavērās skats uz Lugāno ezeru un pārējām Alpu virsotnēm. Arī šeit mūsu GPS norādīja uz kādiem apslēptiem dārgumiem, kurus tad arī devāmies meklēt. Šoreiz gan apslēpto lādīti izdevās veiksmīgi atrast. Atstājām tajā savus autogrāfus un devāmies augšup.

gal_56763789_middleJo augstāk kāpām, jo retāks kļuva arī mežs, nu gandrīz kā reti skaisti zobi, un mūsu skatam pamazām sāka atsegties krāšņās Alpu kalnu ainavas, alpīnās pļavas ar šausmī, nenormāli, vājprātīgi skaistiem ziediem un citiem iemītniekiem. Pēkšņi uz brīdi pieklustot sadzirdējām ielejā kādu savā skaņu. Jā, tie bija slavenie Alpu govju zvani. Ak, cik tomēr apdalīts ir parastais tūrists, kurš šajā kalnā dodas augšup ar kalnu vilcieniņu, tā arī neizbaudīdams šī kalna dāsnumu.

Vēl tikai pēdējais līkums, un mēs jau ieraudzījām mērķi, uz kuru tik aktīvi bijām gājuši jau visas dienas garumā – tā bija paša Dasnā Kalna virsotne, kas jo spoži atmirdzēja vakara Saules mirdzumā. Kaut arī tā centās mūs spēji sasildīt, tomēr augstkalnu drēgnums sāka spiesties cauri visām vīlēm. Arī līdzpaņemtie litri sāka strauji tukšoties. Bet tomēr mūsu cīņasspars auga augumā, un tādēļ saņēmuši visus spēkus traucāmies pretī virsotnei, līdz kurai bija palicis pavisam nedaudz. Arī kalnu iemītnieces - mellās un baltās aitas šoreiz izlēma mums nestāties ceļā.

gal_56764528_middlePēc visiem trakajiem tās dienas piedzīvojumiem beidzot sasniedzām 1704 metru augstumu, no kuriem apmēram 1500 pievarējām pašu spēkiem. Mūsu pūles vainagojās panākumiem. Skats no šīs virsotnes bija neizsakāmi skaists, turklāt pati Saules meita mūs sveica ar savu krāšņo atspulgu Lugāno ezerā un arī baznīcu zvani sūtīja savus sveicienos no dziļās ielejas. Šajā brīdī tiešām mēs sajutāmies kā paša Dieva bērni. Visur, kur tik vērsām savus skatus, mirdzēja Alpu kalnu spožums. Mēs bijām kā iemīti zemē. Vēl kādu mirklīti uzkavējāmies virsotnē apdziedot vienu itāļu pārīti, kuriem šāds ekskluzīvs koncerts bija ļoti negaidīts pārsteigums. Šajā brīdī tiešām trīcēj' kalni, skanēj' meži, kad tik es dziedāj'. Kaut arī gribējās šajā virsotnē palikt vēl un vēl, tomēr laikrādis lika manīt, ka līdz mūsu pēdējam vilcienam uz Milānas pusi nav vairs palicis īpaši daudz, tādēļ mēs sākām savu ceļu lejup.

Jau pirmajos lejupkāpiena metros teju vai visi Dāsnā kalna iekarotāji pamanījās bīstami nobalansēt uz izmežģījumu asmeņa, kas lika piedomāt pie savas kātošanas stratēģijas. Pēcāk es pamanīju skatu, kādu nekad vēl nebiju redzējis savā dzīvē. No saviem augstumiem mēs varējām redzēt kā virs mūsu kolēģu galvām Komo pilsētiņā plosās bargs negaiss, taču tālumā pār Milānas namiem spoži mirdz vakara saule. Tā skatot negaisu un pieliekot soli mēs jau atkal sasniedzām Bella Vista, kur man ceļā trāpijās kalnu kaza, kura šajā situācijā izvēlējās visekstrēmāko atkāpšanās ceļu – lejup pa nogāzi. Vēlreiz piestāju pie Bella Vista skatu platformas. Šoreiz šī Vista bija vēl neparastāka, jo vakars bija izgleznojis debesjumu visdažādākajās krāsās, veidot neiedomājami skaistu gleznu.
gal_56767871_middle

Pēc Bella Vista sasniegšanas nolēmām turpināt lejupslīdi pa kalnu serpentīniem, jo otrreiz caur tuneli negribējās iet un arī pa asfaltu gājiens bija drusku raitāks, bet tomēr laiks līdz pēdējam vilcienam sāka kļūt aizvien mazāk. Tā, ka pastāvēja ļoti liela iespēja, ka mēs varētu uz to nepaspēt, tādēļ nolēmām, ka mūsu daiļajām zeltenēm jāmēģina nostopēt kāds braucamais, lai viņas vismaz aizved līdz stacijai. Vīri, protams, varētu mazliet paskriet un paspēt uz vilcienu, taču tad pēkšņi kā dāvana no debesīm nāca viens itālis, kurš daudz nedomājot izkāpa ārā no savas mašīnas, kaut ko pārkravāja bagāžas nodalījumā, un tad salādēja mūs visus 7 nebūt netik lielajā autiņā. Tālāk sekoja karuselim līdzīgs izbrauciens pa līkumainajiem kalnu ceļiem un šaurajām Mendrisio ieliņām līdz mēs visi laimīgi izrausāmies no mazā autiņa. Uzdāvinājām šis atsaucīgajam itālim kādu piemiņu no mūsu kora un drīz vien devāmies ar vilcienu uz Milānas un pēc tam Leņjano pusi.

gal_56763819_middle
Ja arī jūs tik ļoti ieintriģēja šis stāsts, ka pilnīgi sagribējās uzdziedāt mūsu pulkā, tad balstiņa ir gluži skanīga, tad laipni lūdzam mūsu pulkā. Pieteikuma anketu meklēt: http://www.balsis.lv Arī nākajā sezonā mūsu kolektīvu sagaida pulka visādu izbraucienu, kuru neatņemama sastāvdaļa ir arī kādas ekstrēmākas un brīžiem ne tik ekstrēmas dabas ekspedīcijas un citas jaukas padarīšanas.

Dāsnā kalna ekspedīcijas vizuālo attēlojumu var apskatīt manā galerijā iekš draugiem.lv sākot no 15. un beidzot ar 37. fotogrāfiju. Protams, ka var apskatīt arī pārējās bildes un pārējos albumus. Ja ir vēlme apskatīt šīs pašas bildes labākā kvalitātē un pasekot mūsu gaitām līdz kartē, tad skatiet: http://picasaweb.google.com/jberzinsh/RealitatesSovsDziedosaFabrikaJebBalsisItalija (arī 15.-37. foto).


Ja nu jums pēc visa šī vēl rodas kādi jautājumi vai neskaidrības, tad droši jautājiet. Pastāstīšu par to kā nokļūt Dāsnajā kalnā un citas labas lietas.

Mani secinājumi un ieteikumi:
  • Pēc šīs gadījuma ar kalnu tuneli vienmēr kabatā nesāju mazo lukturīti, kurš lieti noder ja ir kādas darīšanas piķa melnā tumsā.
  • Ja nav īpašas vēlmes līst caur tumšo kalnu tuneli, tad iesaku Dāsnajā kalnā kāpt no Mendrisio stacijas puses.
  • Ja esat daudz maz spējīgs cilvēks, tad labāk nebrauciet Dāsnajā kalnā ar vilcienu, tā jūs daudz ko palaidīsiet garām.
  • Ja laiks atļauj, tad iesaku šajā kalnu reģionā uzturēties ilgāku laiku un izmantot iespēju pabraukāt ar velosipēdu pa kalnu ceļiem. Izbrauciens ar paraplānu vai kādu citu lidojošu objektu arī būtu kaut kas vienreizējs.
Saite uz oriģinālo rakstu (un arī citiem autora ceļojumu aprakstiem) sociālajā portalā draugiem.lv: http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=7402

Comments