Ģeogrāfu blogs‎ > ‎

Ceļojums uz Tūju, Ķurmraga akmeņiem, Ežurgu, Zivtiņu un Veczemju klintīm (autors: Arvīds Urbanovičs)

Publicēja 2011. gada 25. apr. 01:54Reinis Bērziņš   [ atjaunināts 2011. gada 26. apr. 00:07 ]

Šīs nedēļas ceļojuma aprakstu piedāvā vairrākkārtējs Rīgas sakarīgākais skolotājs Arvīds Urbanovičs jeb vienkārši Urbis (satikt viņu visbiežāk varat Ziemeļvalstu ģimnāzijā vai Jauno ģeogrāfu skolas nodarbībās). Esiet gatavi līdzīgiem pārbaudījumiem arī tuvojošajā JĢS Brīvdabas kārtā!

Trešdien, 6.aprīlī ģeogrāfs Urbanovičs bija iecerējis braucienu uz Tūjas atsegumiem. Šo braucienu ar zināšanām piepildīja ģeoloģijas zinātņu doktors Ģirts Stinkulis.

Pasākumu pamatīgi ietekmēja laikapstākļi. Vakardienas jaukās saulītes vietā visu laiku smidzināja lielāka vai mazāks lietus. Sākumā sajūta bija lieliska, - no jūras nāca vēsa svaiga elpa, kurai aukstu dvašu uzpūta krastā sastumtie ledus un sniega krāvumi – ģeogrāfiski – torosi. Bet katrs nākošais brīdis mērcēja mūsu miesas un dvēseles arvien vairāk savu roku bija pielicis uznākušais pavasaris. Tas kausē apkārtējo purviņu ūdeņus, un tērcītes, kuras vietējie sauc par urgām, vasarā knapi samanāmas, nu kļuvušas par mutuļojošām straumēm, kuras kā ūdenskritumi gāžas pār strauta malu.

Tam visam laiku pa laikam bija jātiek pāri. Izcēlās Madžulis Toms, kurš vienā brīdī, sajūsmas saucienu pavadīts, ievēlās ūdenī līdz vienai vietai. Ja jūs domājat, ka tas viņu mulsināja, Jūs smagi maldāties. Toms sāka pastiprināti lēkāt, tipināt, un pēc pusstundas pats no sevis bija izžuvis. Labi, ka tā. Būtu ievēlies līdz kaklam, būtu jānoņem no trases. Meitas no 8.a Linda un Kristīne vienā brīdī devās pāri pārplūdušai strauta grīvai. „Tām vairs nav ko zaudēt!” komentēja Stinkulis.

Pa ceļam Latvijas Universitātes mācībspēks skaidroja un rādīja lielo laukakmeņu sastāvdaļas, smilšakmens palikšņus, vienā epizodē apgalvoja, ka cietākās drumslas esot bruņuzivju paliekas. Bija divas vietas ar mikroskopiskiem granātu kliedņu izskalojumiem.


Pie ceturtās urgas pāri ūdenim vairs netikām. Kāpām augšā krastā un ar līkumu gājām pa meža ceļu. Lejā sniegā lāsumoja pilnīgi dzeltens ūdens – mūsu purvu rāva.

Sasniedzām ugunskura vietu. Stinkulis demonstrēja augstas klases ugunskura iekuršanas kultūru. Sajutis desas smaržu, nez no kurienes atskrēja vietējais krancis. Izskatījās, ka viņam ļoti patīk mūsu sabiedrība, un, lai iepatiktos vēl vairāk, apmeta gaisā kūleni.

Šādos pārgājienos kā suga izzūd veģetārieši. Maija no 10.b iepriekšējā nedēļā stāstīja, ka gaļu vairs neēdīšot (uz desām pat neskatīšoties). Pēc divu stundu iešanas, mirkšanas apetīte kļūst grandioza. Desas biju paņēmis ar rezervi, bet pāri nepalika nekas. Un nevajadzēja nekādu salvešu. Turpat ar maizi tika noēsts viss, izdzerts arī atlikušais kečups.

Šajā vietā bija paredzētas gājiena beigas. Bet... biju sazvanījis malkas šķūņa saimnieci. Viņa (zelta cilvēks, mēs būtu ķezā) man vakar atzvanīja un stāstīja, ka ar autobusu līdz Mantiņiem atbraukt nevarēšot, vietējie ar vieglo mašīnu vairs nevarot – ceļš pārplūdis. Mainīju gājiena galapunktu par 3 km uz priekšu. Pa ceļam vēl bija Veczemju klintis ar ripsnājumu, senās jūras straumju tecējuma virzienu, tika demonstrēts ģeoloģiskais kompass.


Drēgnums gaiss bija tāds, ka purināja ārā dvēseli. Atlikušo ceļa gabalu „aizripojām” ļoti ātri. „Tagad ieslēdziet vissiltāko radiatoru!” iemurkšķējās Madžulis. Sāka krēslot un vakara pasakas vietā profesors Stinkulis apcerēja pasaules vulkānisma un zemestrīču problēmu. Izrādās, ka dimanti rodas tik stipru vulkānisku sprādzienu rezultātā, kādu mūsdienās nemaz nav. Madžulis ierosināja kādā krāterī iemest atombumbu. Vēl sekoja jautājums, cik pelna ģeologi, vai Šlesers mūs izglābs no krīzes.

Dažs jau samircis bija krietni, taču īsts ģeogrāfs nav pesimists. Ģeogrāfam ir jāvar pavadīt divas stundas kaut vai vulkāna krāterī. Ceru, ka vecāki domā līdzīgi.

Arvīds Urbanovičs, ģeogrāfijas skolotājs


Comments