Ģeogrāfu blogs

Igaunijas mazās salas (autors: Persijs Ģederts)

Publicēja 2011. gada 16. maijs 23:50Reinis Bērziņš [ atjaunināts 2011. gada 17. maijs 01:52 ]

Piedāvājam fragmentu no Rīgas Kultūru vidusskolas skolotāja un JĢS žūrista Persija Ģederta žurnālā "Tikšanās" publicētā raksta par ekspedīciju uz Madaru salu jeb Manilaidu (kur piedalījās vēl viens JĢS žūrists un pargajieni.lv vadītājs Jānis Zariņš), kā arī citām Igaunijas mazajām salām:

Šajā rakstā es lasītājus vēlētos iepazīstināt ar mazāk pazīstamām, bet unikālām Igaunijas salām. Iespējams, tas tevi iedvesmos apceļot šīs trīs savdabīgās Igaunijas salas. To izpēte ir sagādājusi daudz prieka kā man, tā cilvēkiem, kuri bija kopā ar mani.

[...]

Ķīļu sala - Kihnu

Septembra pēdējā nedēļā es ar 20 savas audzināmās klases skolēniem devos uz UNESCO pasaules kultūras mantojuma pērli Baltijas jūrā, proti, uz Kihnu salu. Interesanti ir tas, ka ne tikai visiem skolēniem, bet arī man tā bija pirmā reize Kihnu salā. Šo salu var apmeklēt arī tie, kuri nolēmuši doties uz Igauniju bez automašīnas, jo Rīgu ar Pērnavu savieno laba autobusu satiksme un prāmis"Līisi"atiet no Pērnavas ostas un ar to ceļā ir jāpavada nedaudz vairāk kā divas stundas. Iegādāties autobusa biļetes, precīzus autobusu atiešanas un pienākšanas laikus var no skaidrot www.eurolines.lv, www.ecolines.lv, www.simpleexpress.lv. Ir iespēja ņemt līdzi arī velosipēdu vai to iznomāt kādā no vairākiem nomas punktiem Pērnavā vai pat Kihnu salā. Vērtīgs informācijas avots tūristiem ir www.kihnu.ee.

Regulāra prāmju satiksme savieno Kihnu salu ar cietzemi. Kihnu salā var nokļūt ne tikai no Pērnavas ostas. Kihnu salas ostu Lemsi arTestamā pussalā esošo ostu Munalaiu savieno regulāra prāmju satiksme, un, braucot ar prāmi no Munalaiu, ceļā ir jāpavada tikai 50 minūtes. Tas ir ērti tiem, kuri dodas uz Kihnu salu ar savu auto, vai arī tiem aktīvajiem tūristiem, kuri vēlas aplūkot Manilaidas salu.

Kihnu sala nav liela, bet ir ievērības cienīga vieta un interesantu nostāstu bagāta. Kyne jeb Kihnu sala pirmo reizi tiek pieminēta 1386. gadā, taču nesen veiktie arheoloģiskie izrakumi liecina, ka Baltijas jūras roņu mednieki un zvejnieki ir apdzīvojuši salu jau vairāk nekā pirms 3000 gadiem. Kihnu salas tuvumā atrodas Sanges salas, un tur pamatiedzīvotāji ir pogainie un pelēkie roņi. Viņu labklājības labad cilvēkiem no 15. aprīļa līdz 15. jūlijam šīs salas apmeklēt ir aizliegts. Nelielās Sanges salas ir arī Igaunijas lielākās paugurknābja gulbju kolonijas ligzdošanas vieta. Kihnu salas lielo zaķu populāciju apdraud lapsas, kas uz salas ir labi iedzīvojušās un savairojušās lielā skaitā.

Interesanta ir Pitkeres raga bāka, ko 1864. gadā uzcēla no Lielbritānijā ražotajām detaļām. Vecākā Kihnu salas baznīca līdz mūsdienām nav saglabājusies, bet interesants ir fakts, ka 1846. -1847. gadā lielākā daļa kihniešu pārgāja pareizticībā, jo viņi loloja cerību no Krievijas cara iegūt zemi. Cerības un cari izgaisa, bet vismaz formāli vairākums kihniešu ir pareizticīgo un ir vērts apmeklēt Kihnu pareizticīgo baznīcu. Starp citu, pēc vairāku starptautiska mēroga pētījumu rezultātiem, Igaunija ir viena no sekulārākājām zemeslodes valstīm.

Kihnu muzejā var iepazīties ar ievērojamāko un talantīgāko kihniešu dzīvesstāstiem un aplūkot vairāk nekā 700 muzeja eksponātu. Es šogad janvārī apmeklēju Pērnavas izstāžu zāli - "Pārnu Kūlastuskeskus", kur baudīju fotogrāfa Oleva Mihkelmā lielisko personālizstādi "Kihnu". Informāciju par citām viņa izstādēm un dažus viņa darbus var aplūkot arī šā fotogrāfa mājaslapā: www.olev.ee.

Madaru sala - Manilaida

Apmēram 5 km garā un 2 km² lielā sala atrodas starpTostamā pussalu un Kihnu salu. Interesants fakts ir tas, ka tā ilgu laiku bija pilnībā neapdzīvota sala un pirmie iedzīvotāji tajā apmetās apmēram pirms 80 gadiem, un tie bija kihnieši, jo viņu dzimtajā salā viņiem bija kļuvis par šauru. 1933. gadā Igaunijas valdība deva atļauju zvejnieku viensētu būvēšanai, un ar šo gadu saistās arī salas lielākās apdzīvotās vietas - Manijas izveide. Neraugoties uz nelielo platību, tajā ir apmēram 50 iedzīvotāju, un, pēc pieejamās informācijas, Manilaida ir viena no vismazākajām apdzīvotajām salām Eiropā. Manilaida valdzina ar meža pļavām, aitām un līdzsvaroto zvejnieku dzīvi. Ievērojamākais cilvēku veidotais objekts ir Papinas raga nelielā bāka.

Igaunija var lepoties ar saviem ziemas ledus ceļiem, un tie ir garākie Eiropā. Ziemā uz Manilaidas salu var nokļūt pa ledu, un arī es ar trijiem ģeogrāfiem salā ierados 4. janvāra pēcpusdienā, šķērsojot 1,2 km plato jūras šaurumu. Arī ziemā šī sala ir neaprakstāmi skaista, un tā ir lieliska vieta pārdomā, laikam ar sevi un Dievu.

Bagātīga informācija par Igaunijas salām ir pieejama "Eesti Maaturism" mājaslapā www.maaturism.lv, un ar Eiropas

Savienības Reģionālās attīstības fonda atbalstu 2009. gadā ir izdots lielisks bezmaksas Igaunijas ceļvedis. Vairāk par to var uzzināt www.visitestonia.ee un sazinoties vai apmeklējot kādu no lieliskajiem tūristu informācijas punktiem Igaunijā. Mans favorīts ir Pērnavas Tūrisma informācijas centrs.

Tagad tikai atliek novēlēt bagātīgas Dieva svētības, saulainu dienu un labu garastāvokli. Vormsī, Kihnu un Manilaida savaldzinās savus viesus ar savu šarmu, un ikviens iegūs neaizmirstamus iespaidus un vērtīgu ceļotāja pieredzi,

jo katra sala ir kā cita pasaule. Vairāk bilžu un pat video par Igaunijas lielo un mazo salu izpēti var aplūkot manās ceļojuma galerijās, ko esmu ievietojis portālā www.draugiem.lv, un Igaunijas salu sakarā droši varat man arī rakstīt uz persijsgederts@gmail.com.

[...]

Par Čūskas salu (Vormsi), Roņu salu (Ruhnu) un citām Igaunijas mazajām salām vairāk lasiet žurnāla "Tikšanās" interneta versijā, ejot uz kreisās izvēlnes sadaļu "ceļojums" un uzklikšķinot uz raksta "Persijs Ģederts: Igaunijas mazās salas (un palielinot lapu pilnekrāna režīmā) vai iegādājoties žurnālu grāmatnīcā "Raksti" ("Amnis") Lāčplēša ielā 37, Rīgā vai Kungu ielā 9, Liepājā.

Ceļojums uz Tūju, Ķurmraga akmeņiem, Ežurgu, Zivtiņu un Veczemju klintīm (autors: Arvīds Urbanovičs)

Publicēja 2011. gada 25. apr. 01:54Reinis Bērziņš [ atjaunināts 2011. gada 26. apr. 00:07 ]

Šīs nedēļas ceļojuma aprakstu piedāvā vairrākkārtējs Rīgas sakarīgākais skolotājs Arvīds Urbanovičs jeb vienkārši Urbis (satikt viņu visbiežāk varat Ziemeļvalstu ģimnāzijā vai Jauno ģeogrāfu skolas nodarbībās). Esiet gatavi līdzīgiem pārbaudījumiem arī tuvojošajā JĢS Brīvdabas kārtā!

Trešdien, 6.aprīlī ģeogrāfs Urbanovičs bija iecerējis braucienu uz Tūjas atsegumiem. Šo braucienu ar zināšanām piepildīja ģeoloģijas zinātņu doktors Ģirts Stinkulis.

Pasākumu pamatīgi ietekmēja laikapstākļi. Vakardienas jaukās saulītes vietā visu laiku smidzināja lielāka vai mazāks lietus. Sākumā sajūta bija lieliska, - no jūras nāca vēsa svaiga elpa, kurai aukstu dvašu uzpūta krastā sastumtie ledus un sniega krāvumi – ģeogrāfiski – torosi. Bet katrs nākošais brīdis mērcēja mūsu miesas un dvēseles arvien vairāk savu roku bija pielicis uznākušais pavasaris. Tas kausē apkārtējo purviņu ūdeņus, un tērcītes, kuras vietējie sauc par urgām, vasarā knapi samanāmas, nu kļuvušas par mutuļojošām straumēm, kuras kā ūdenskritumi gāžas pār strauta malu.

Tam visam laiku pa laikam bija jātiek pāri. Izcēlās Madžulis Toms, kurš vienā brīdī, sajūsmas saucienu pavadīts, ievēlās ūdenī līdz vienai vietai. Ja jūs domājat, ka tas viņu mulsināja, Jūs smagi maldāties. Toms sāka pastiprināti lēkāt, tipināt, un pēc pusstundas pats no sevis bija izžuvis. Labi, ka tā. Būtu ievēlies līdz kaklam, būtu jānoņem no trases. Meitas no 8.a Linda un Kristīne vienā brīdī devās pāri pārplūdušai strauta grīvai. „Tām vairs nav ko zaudēt!” komentēja Stinkulis.

Pa ceļam Latvijas Universitātes mācībspēks skaidroja un rādīja lielo laukakmeņu sastāvdaļas, smilšakmens palikšņus, vienā epizodē apgalvoja, ka cietākās drumslas esot bruņuzivju paliekas. Bija divas vietas ar mikroskopiskiem granātu kliedņu izskalojumiem.

Pie ceturtās urgas pāri ūdenim vairs netikām. Kāpām augšā krastā un ar līkumu gājām pa meža ceļu. Lejā sniegā lāsumoja pilnīgi dzeltens ūdens – mūsu purvu rāva.

Sasniedzām ugunskura vietu. Stinkulis demonstrēja augstas klases ugunskura iekuršanas kultūru. Sajutis desas smaržu, nez no kurienes atskrēja vietējais krancis. Izskatījās, ka viņam ļoti patīk mūsu sabiedrība, un, lai iepatiktos vēl vairāk, apmeta gaisā kūleni.

Šādos pārgājienos kā suga izzūd veģetārieši. Maija no 10.b iepriekšējā nedēļā stāstīja, ka gaļu vairs neēdīšot (uz desām pat neskatīšoties). Pēc divu stundu iešanas, mirkšanas apetīte kļūst grandioza. Desas biju paņēmis ar rezervi, bet pāri nepalika nekas. Un nevajadzēja nekādu salvešu. Turpat ar maizi tika noēsts viss, izdzerts arī atlikušais kečups.

Šajā vietā bija paredzētas gājiena beigas. Bet... biju sazvanījis malkas šķūņa saimnieci. Viņa (zelta cilvēks, mēs būtu ķezā) man vakar atzvanīja un stāstīja, ka ar autobusu līdz Mantiņiem atbraukt nevarēšot, vietējie ar vieglo mašīnu vairs nevarot – ceļš pārplūdis. Mainīju gājiena galapunktu par 3 km uz priekšu. Pa ceļam vēl bija Veczemju klintis ar ripsnājumu, senās jūras straumju tecējuma virzienu, tika demonstrēts ģeoloģiskais kompass.

Drēgnums gaiss bija tāds, ka purināja ārā dvēseli. Atlikušo ceļa gabalu „aizripojām” ļoti ātri. „Tagad ieslēdziet vissiltāko radiatoru!” iemurkšķējās Madžulis. Sāka krēslot un vakara pasakas vietā profesors Stinkulis apcerēja pasaules vulkānisma un zemestrīču problēmu. Izrādās, ka dimanti rodas tik stipru vulkānisku sprādzienu rezultātā, kādu mūsdienās nemaz nav. Madžulis ierosināja kādā krāterī iemest atombumbu. Vēl sekoja jautājums, cik pelna ģeologi, vai Šlesers mūs izglābs no krīzes.

Dažs jau samircis bija krietni, taču īsts ģeogrāfs nav pesimists. Ģeogrāfam ir jāvar pavadīt divas stundas kaut vai vulkāna krāterī. Ceru, ka vecāki domā līdzīgi.

Arvīds Urbanovičs, ģeogrāfijas skolotājs

Gājiens uz Svēto salu - Lindisfarne (autors: Atis Rektiņš)

Publicēja 2011. gada 27. marts 04:01Reinis Bērziņš [ atjaunināts 2011. gada 27. marts 04:30 ]

Šīs nedēļas nogales izgājiens notika nedaudz uz ziemeļiem - uz vietu pie Skotijas un Anglijas robežas, ko sauc par Svēto Salu (Holy Island) vai Lindisfārnu.

Uz šo un tālākajām bildēm klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Vispirms jau interesanti bija celties sestdien piecos, lai mēģinātu paspēt uz vilcienu sešos no rīta. Vilciens gan bija uzdevumu augstumos un nokavēja aptuveni pusstundu, kas sagādāja papildus problēmu, jo pēc neliela brauciena vilcienā bija paredzēts pārsēsties uz autobusu. Ansvikas miesta dzelzceļa stacija atrodas 5 km no pašas pilsēteles, taču starp vilcienu un autobusu tikai stunda. Pateicoties kavējumam - tikai pusstunda. Tā nu skrējām, mēģinājām stopēt, bet laikam nav daudz tādu, kuri apturētu četriem cilvēkiem. Būtu visu sekmīgi nokavējuši, ja nebūtu uzradies laipns polis, kurš mūs divos piegājienos aizveda uz autobusu pieturu.

Šis autobuss bija tik svarīgs, jo mūsu galamērķis, kā jau minēts, bija sala, turklāt ceļu, kas salu savieno ar cietzemi paisums appludina akurāt divas reizes dienā.

Nebūtu paspējuši uz autobusu - nepaspētu atgriezties pirms paisuma beigām ap diviem dienā un sēdētu uz salas līdz vakaram.

Ceļš uz salu interesants - nebiju redzējis asfaltētu ceļu, kurš regulāri appplūst (ūdens maksimālajā paisumā ir ap pusmetru dziļš). Pa vidu gājēju ceļam uz salu ir divas būdiņas uz pāļiem, kur patverties uzplūdu gadījumā.

Pils, kas atrodas uz salas. Celta, lai aizsargātos no skotiem

Pēc aptuveni 20 pastaigas kilometriem, braucām uz Bamburgu, skatīties citu pili, kas arī izvietota piekrastē. Vispār lielākā daļa piļu ziemeļos tika iekarotas gan no vikingu, gan skotu puses. Vikingi papildus vēl izpostīja klosterus un citus reliģiskus iestādījumus.

Bamburgas pils

To gan tā ātrāk apskatījām, jo vajadzēja steigties uz vietējā miesta krogu izdzert kādu labu alu un noskatīties Velsas - Skotijas regbija spēles beigas. Mums gan labāk patika Velsa, bet to labāk šeit neizrādīt, jo visi pierobežas vietējie juta līdzi zaudētājai Skotijai. Vēl tikai palika murgains 2 stundu brauciens ar pārkurinātu autobusu, kurš apstājās katrā mazākajā pieturā.

JĢS redakcijas piezīme: Informācija par Svēto salu Lindisfarni atrodama gan Lindisfernes oficiālajā mājaslapā, gan Vikipēdijā. Lēti avioreisi Rīga-Glāzgova vai Kauņa-Edinburga, kas jau mazliet tuvāk galamērķim (skatīt karti).

Saite uz oriģinālo rakstu un diskusiju. Pārējos autora pārgājienus lasiet viņa blogā http://celot.blogspot.com sadaļā "Pārgājiens". Citi autora raksti atrodami arī piedzīvojumu sacensību portālā adventurerace.lv. Taču pēdējā laikā diemžēl jauni raksti netiek publicēti, jo autors pievērsies blogošanai pārtikas produktu jomā, ko lasītājiem līdz 18 gadu vecumam iesakām apmeklēt tikai vecāku un skolotāju uzraudzībā, kas no šīs lietas kaut ko labāk saprot.

Rīgas un Daugavas attiecības (autors: Ilgvars Jansons)

Publicēja 2011. gada 27. marts 04:00Reinis Bērziņš

Atkal atgriezīšos pie ūdens un krastmalas tēmas, vienīgi šoreiz nevis Liepājā, bet Rīgā. Šoreiz apskatīšu aptuveni 3 km garu krastmalas posmu Rīgas centrā no Pasažieru piestātnes līdz Salu tiltam.

Jau esmu minējis, ka ūdens klātbūtne pilsētā ir ārkārtīgi nozīmīga un cik svarīgi ir nodrošināt tās publisku pieejamību. Un par to arī būs šis stāsts. Kā sagadījies kā ne, man nu jau gandrīz pusgadu ir tā iespēja dzīvot iepretim Andrejsalai, tādēļ bieži dodos pastaigās gar Daugavu ,centra virzienā un man ir bijusi tā iespēja iepazīties ar situāciju Daugavas krastmalā. Sākšu ar to , ka Daugavas krastmalas loma līdz šim ir tikusi nepietiekami novērtēta un tai steidzami nepieciešama jauna elpa ne tikai Rīgas iedzīvotāju dēļ, bet arī tūristu. Sākoties vasarai arvien biežāk Rīgā iegriežas dažādi kruīzu kuģi, kuri šeit uzturas lielākoties tikai dažas stundas, parasti dodot arī pasažieriem iespēju izmantot šo īso laika sprīdi pilsētas apskatei. Tādēļ Daugavas krastmala rada kruīzu pasažieriem pirmo iespaidu par Rīgu un pirmais iespaids kā mēs zinam ir ārkārtīgi svarīgs. Lūk kāda aina paveras viesiem, kas Rīgā ierodas šādā ceļā:

Pasaules skaistāku vietu topā, šī ainava diemžēl neiekļūst, tāpēc paskatīsimies, ko mēs šeit varam darīt. Sākšu ar to, ka vieta ir labi piemērota mierīgai pasēdēšanai, jo no šejienes paveras brīnišķīgs skats uz Ķīpsalu, "Saules akmeni" un topošo Bibliotēkas ēku. Šeit varētu veiksmīgi veidot krastu ar pakāpieniem līdzīgi kā tas ir iepretim Lielajam Kristapam, kur vasarīgajā laikā pulcējas jaunieši un ne tikai jaunieši, lai mierīgi pasēdētu, parunātu un vienkārši labi pavadītu laiku. Kāpēc to pašu nevarētu izveidot šeit? Piekļuve ir vienkārša, jo līdzās atrodas Vanšu tilts un būtu par vienu sakoptu vietu vairāk, kas patiktu gan rīdziniekiem gan pilsētas viesiem. Pie reizes varētu arī sakārtot ietves segumu pie Vanšu tilta un "mākslinieku- pašdarbnieku" veikumu uz tilta balstiem nomainīt ar organizētiem dekorējumiem...

Pilnu rakstu un diskusiju lasiet Ilgvara Jansona pilsētu plānošansa blogā: http://ilgvarsjansons.blogspot.com

Riga Back in 1700 (by Toms Purgailis)

Publicēja 2011. gada 27. marts 03:52Reinis Bērziņš

A detailed map of Riga surroundings was drawn when Saxons blocked the town in 1700. The map is drawn in scale and shows features of Riga surroundings: roads, churches, windmills, pubs, manors and other elements.

Daugava river has overcame major transformations – the right riverbank has gone further in river (most notably upstream and downstream the city). All islands have new configurations. Just a few elements other than the inner town can be recognized in modern city:

1. A road to Vidzeme (the road to bottom right corner of the old map) is now Brīvības Street. The old location seems to be bit further to North. The place where the road went trough a palisade fence is now the busy section of Brīvības Street between Lāčplēša Street and Ģertrūdes Street (pictured).
2. Jesus church is clearly marked in the old map but the location of current church is different. The modern church (pictured) is already the 4th Jesus church building and was fininshed in 1822.
3. Pasture dam – now Pulkveža Brieža iela. It is an old dike built trough a wet pastureland. An alley on the dike is drawn in the map. No trees have survived till nowadays but Pulkveža Brieža Street (see picture) is still exactly at the same location.

Skatiet diskusiju Toma Purgaiļa blogā: http://rigmobility.blogspot.com.

Does River Daugava Waterway Make Any Sense? (by Toms Purgailis)

Publicēja 2011. gada 11. febr. 07:50Reinis Bērziņš

Some water transport enthusiasts in Latvia have lately raised idea using river Daugava as inland waterway following the canal development trend in Western Europe. Daugava was an important trade route starting from Middle Ages to 1860ies - when an extensive railway network was built. The first goal of the project I remember was connecting the Baltic Sea with the Black sea; now - as Iunderstand form Mr. Uldis Pumpurs (sorry – in Latvian only) – the idea is to connect Vitebsk region in Belarus with Riga port. Initially I was very skeptical about this vision but doing a little research gave a little more credit for the project.

Finding the Freight
Vitebsk region is the flagship of Belarusian export and – according tosome sources – accounts for 68% of nation’s foreign trade. Petrol, electricity, sewing machines, TV sets, bricks, clothing, footwear, food and other goods are produced in the region. Water transport is very cheap, has big capacity and is rather slow. The main candidates for using boats are: timber, peat, construction materials and – already existing industry output – clothing, carpets, shoes and electronic devices. But here we come to a dead end – in Europe we can find territories already connected to ports and with resources of timber, peat and production if construction materials. Belarus is a country that tends to export goods with added value and smaller volume not raw materials. Maybe it is possible that the waterway could depend on manufacturing output at the beginning (less sensitive to transport costs) and gradually induce timber cutting, peat extraction, brick production and other freight that is very sensitive on transport costs.

Pilnu rakstu un diskusiju lasiet Toma Purgaiļa blogā: http://rigmobility.blogspot.com.

Agrarian urbanism (by Ilgvars Jansons)

Publicēja 2011. gada 11. febr. 07:38Reinis Bērziņš [ atjaunināts 2011. gada 11. febr. 07:57 ]

Agrarian urbanism is called the "new new urbanism" and Andres Duany has been pushing pretty hard in his direction for the last couple of years. The idea is that walkable neighbourhoods could be intentionally structured so that food production is integrated into the physical form and the lifestyle of the inhabitants. Duany believes the metamorphical asteroid - call it peak oil, climate change, the collapse of complex structures is on it's way.

The New Urbanism movement now recognize that we have to reorganize the landscape for local food production because industrial agriculture will be one of the prime victims of our oil predicament. The successful places in the future will be places that have a meaningful relationship with growing food close to home. Idea of agrarian urbanism is popular in "Rust belt" where many of the factories are closed and number of people decreased and the whole region is calling for revitalization. But this new urbanism is really nothing new. In Eastern Europe cities agrarian urbanism is topic of discussions for decades where local food production sometimes is located in city centres and city planners are thinking how to revitalize these areas.

In theory these new towns are great providing walkability, efficiency and all the services of a community within the development.

In practice though sometimes it looks like this.

So can this vision work?

Saite uz oriģinālo rakstu un diskusiju Ilgvara Jansona pilsētu plānošansa blogā: http://ilgvarsjansons.blogspot.com

Šveice: Dāsnā kalna dāsnie piedzīvojumi jeb lētas ceļošanas pamācība (autors: Jānis Bērziņš)

Publicēja 2011. gada 5. febr. 03:01Reinis Bērziņš

Šis nebūs kārtējais stāsts kā es nakts mellumā nomedīju Ryanair akcijas biļeti pa sēešmit saņiem un pēc tam nedēļu blandījos pa Alpiem ēdot sēnes un vardes. Šoreiz stāsts būs par to kā par velti ar Czech airlines aizlidot līdz Milānai, 2 nedēļas nodzīvot Legnano 3 zvaigzņu viesnīcā, reāli atēsties makaronus, nodziedāt 9 koncertus un vēl atrast kādu mirkli, lai izrautos pretī kādam piedzīvojumam. Šajā braucienā pats no savas kabatas iztērēju vien kādus 40 eirikus 2 nedēļu laikā.

Reiz kādā jaukā pavasara dienā, kad liktens bij' lēmis, ka man būs jūnija sākumā doties uz saulaino Itāliju, kura patiesībā nemaz tobrīd nebija tik saulaina (es pat tur nopirku jaunu lietussargu, kurš, protams, pēc tam vairs nebija vajadzīgs), un piedalīties starptautiskajā koru un vokālo ansambļu festivālā “La Fabbrica del Canto” jeb kā mēs latvieši esam pieraduši teikt - “Realitātes šovā Dziedošā Fabrika,” es intensīvi urķējos pa globālo tīmekli, lai izstrādātu kādu stratēģisko plānu par to, ko sadarīt vienā no koncertiem brīvajā dienā (tagad velkam ārā no azotes savus zīmuļus un uzzīmējam iepriekšējā teikuma grafisko attēlu

. Tā kā pats festivāls norisinājās galvenokārt Milānas pievārtē un vēl pāris vietās Ziemeļitālijā, tad es savas aci sviedu stalto Alpu kalnu virzienā.Un tā es sviedu, sviedu līdz uzsviedu tās pār Šveices robežu Monte Generoso jeb Dāsnā kalna virsotnē, kura nosaukums likā gana daudzsološs un arī sasniedzamība no Legnano puses bija gana laba.

gal_56762843_middle

Tad arī drīz vien pienāca tā ilgi gaidītā realitātes šova “Dziedošā Fabrika” brīvā diena (Protams, ka pats festivāls arī bija gana jauks), kad mēs pāris ekstrēmisti no jauniešu kora “Balsis” sasējām savu ceļa sainīti un devāmies uz Legnano dzelceļa staciju, no kuras caur Milānu un Komo veiksmīgi sasniedzām savu Capolago staciju, kurā arī sākās mūsu tās dienas piedzīvojumi.

Izkāpuši no glaunā šveiciešu vilciena un paceļot skatus augšup uz Dāsnā kalna augstumiem mēs sapratām, ka taisnā triecienā to neieņems pat trakie latvieši, tad arī izdomājām aplinkus ceļu, kā ieņemt virsotni, proti nolēmām izmantot vietējā kalnu dzelzceļa sliežu ceļu. Nebijām jau nekādi buržuji, kas te par 26 eirikiem brauks ar to vilcieniņu uz virsotni, tādēļ devāmies augšup kājām.

Jo augstāk kāpām, jo niecīgāki mūsu acīs sāka izskatīties lējā palikušie cilvēki un arī skats kļuva jo plašāks. Tās mēs laimīgi gājām nemaz nenojauzdami, kas mūs sagaida šajā tālajā ceļā. Vietējās ķirzaciņas tik noskatījās uz ekstrēmajiem un viesiem un steidz nozust kādā drošākā vietā, taču pēkšņi kaut kas lika uz brīdi piemirst par apkārt esošo skaistumu, jo viena iztramdīta odze gribēja kompostieris būt. Šoreiz es tomēr izrādījos veiklāks par odzi, kura izbailēs metās lejup pa stāvo nogāzi. Pirmais ekstrēmais pārbaudījums tika pārvarēts, taču turpat jau aiz stūra mūs sagaidīja nākamais.

Tad aiz tā nākamā stūra ieraudzījām kaut ko dīvainu, kas mūs samulsināja un lika uz brīdi apstāties savā virzībā pretīm virsotnei. Tas bija kalnu vilcieniņa tunelis un pie tam vēl līkumā. Šādā tuneļa versijā jau pēc pāris metriem bija piķa melna tumsa, kurā vairs neko nevarēja saskatīt. Nebija arī nekādas vērā ņemamas gaismas, tādēļ mēs uz brīdi piestājām, lai varbūt mēģinātu atrast kādu citu aplinkus ceļu, kas būtu nemazāk ekstrēms, jo mēs atradāmies raženu klinšu stāvu ielenkumā. Drīz vien biedrs Tarzāns nolēma izmēģināt pakāpties augšup pa klintīm, lai mēģinātu atrast kā iespēju apiet šauro un tumšo tuneli, taču pēc pāris metriem viņš no šīs domas atteicās, jo viens no klinšu bluķiem, pret kuru biedrs bija atspiedies, drīz vien uzsāka savu ceļu lejup pa nogāzi, tādējādi savā rangā pazeminoties par kādiem 200 metriem un pa ceļam izšķaidot pāris kokus savā ceļā. Pēc šī stindzinošās ainas mēs sapratām, ka tagad ir tikai 2 izvēles iespējas – uz priekšu vai atpakaļ. Veikuši nelielus stratēģisko aprēķinus par Dāsna kalna vilcieniņa atrašanās vietus, mēs nolēmām drusku nogaidīt, lai šaurajā tunelī mums neuzspīdētu vēl kāds pārsteigums - pretim braucošā vilcieniņa prožektors.

Pienāca noliktais laiks un no tuneļa dzīlēm iznira kalnu vilcieniņš, kura mašīniste izskatījās tik ļoti pārsteigta, it kā mēs būtu pirmie cilvēki, kas sasnieguši šo kalnu tuneli. Vēl mazliet nogaidījām kamēr vilcieniņš nozūd aiz līkuma un tad devāmies iekšā melnajā caurumā. Tā kā tunelis atradās līkumā, tad jau pēc pāris soļiem ienirām piķa melnā tumsā, kurā nebija nekādas starpības vai acis bija vaļā vai ciet. Redzēt tāpat neko nevarēja. Atlika paļauties tik vien uz tausti un dzirdi. Lai kaut kā uzmundrināt saspringtos kolēģus, mēs vienojāmies kopīgā dziesmā “That Lonesome Road,” kura vislabāk piederējās tā brīža situācijai. Un tā mēs uzmanīgi taustījāmies, taustījāmies pa pilnīgu tumsu līdz pēkšņi kaut ko saskatījām. Jā, tā bija gaisma tuneļa galā un mūsu gājiens caur tuneli viena “Lonesome Road” garumā bija beidzies. (dziesmu var noklausīties Jauniešu kora “Balsis” profilā draugiem.lv mūzikas sadaļā http://www.draugiem.lv/balsis).

Pēc šī galvu reibinošā piedzīvojuma nolēmām mazliet atvilkt elpu un pie reizes pameklēt kādu ģeogrāfiski apslēptos dārgumu, jo mūsu GPS uzrādīja, ka kaut kur šeit jābūt paslēptai lādītei. Kaut arī cītīgi izurķējām visas sliedes u.c. vietas, tomēr dārgumus neatradām. Nospiedām, ka gan jau pa ceļam mūs sagaidīs vēl kādi dārgumi un devāmies iekšā mežā, kur krāšņi zvilnēja tauriņi un savās ikdienas gaitās devās mēslu vaboles. Tā ejot koku aizsegā nemaz nepamanījām cik jau augstu bijām uzkāpši līdz beidzot nonācām līdz Bella Vista. Šī Vista tiešām lika elpai aizrauties, jo no šīs skatu platformas pavērās skats uz Lugāno ezeru un pārējām Alpu virsotnēm. Arī šeit mūsu GPS norādīja uz kādiem apslēptiem dārgumiem, kurus tad arī devāmies meklēt. Šoreiz gan apslēpto lādīti izdevās veiksmīgi atrast. Atstājām tajā savus autogrāfus un devāmies augšup.

Jo augstāk kāpām, jo retāks kļuva arī mežs, nu gandrīz kā reti skaisti zobi, un mūsu skatam pamazām sāka atsegties krāšņās Alpu kalnu ainavas, alpīnās pļavas ar šausmī, nenormāli, vājprātīgi skaistiem ziediem un citiem iemītniekiem. Pēkšņi uz brīdi pieklustot sadzirdējām ielejā kādu savā skaņu. Jā, tie bija slavenie Alpu govju zvani. Ak, cik tomēr apdalīts ir parastais tūrists, kurš šajā kalnā dodas augšup ar kalnu vilcieniņu, tā arī neizbaudīdams šī kalna dāsnumu.

Vēl tikai pēdējais līkums, un mēs jau ieraudzījām mērķi, uz kuru tik aktīvi bijām gājuši jau visas dienas garumā – tā bija paša Dasnā Kalna virsotne, kas jo spoži atmirdzēja vakara Saules mirdzumā. Kaut arī tā centās mūs spēji sasildīt, tomēr augstkalnu drēgnums sāka spiesties cauri visām vīlēm. Arī līdzpaņemtie litri sāka strauji tukšoties. Bet tomēr mūsu cīņasspars auga augumā, un tādēļ saņēmuši visus spēkus traucāmies pretī virsotnei, līdz kurai bija palicis pavisam nedaudz. Arī kalnu iemītnieces - mellās un baltās aitas šoreiz izlēma mums nestāties ceļā.

Pēc visiem trakajiem tās dienas piedzīvojumiem beidzot sasniedzām 1704 metru augstumu, no kuriem apmēram 1500 pievarējām pašu spēkiem. Mūsu pūles vainagojās panākumiem. Skats no šīs virsotnes bija neizsakāmi skaists, turklāt pati Saules meita mūs sveica ar savu krāšņo atspulgu Lugāno ezerā un arī baznīcu zvani sūtīja savus sveicienos no dziļās ielejas. Šajā brīdī tiešām mēs sajutāmies kā paša Dieva bērni. Visur, kur tik vērsām savus skatus, mirdzēja Alpu kalnu spožums. Mēs bijām kā iemīti zemē. Vēl kādu mirklīti uzkavējāmies virsotnē apdziedot vienu itāļu pārīti, kuriem šāds ekskluzīvs koncerts bija ļoti negaidīts pārsteigums. Šajā brīdī tiešām trīcēj' kalni, skanēj' meži, kad tik es dziedāj'. Kaut arī gribējās šajā virsotnē palikt vēl un vēl, tomēr laikrādis lika manīt, ka līdz mūsu pēdējam vilcienam uz Milānas pusi nav vairs palicis īpaši daudz, tādēļ mēs sākām savu ceļu lejup.

Jau pirmajos lejupkāpiena metros teju vai visi Dāsnā kalna iekarotāji pamanījās bīstami nobalansēt uz izmežģījumu asmeņa, kas lika piedomāt pie savas kātošanas stratēģijas. Pēcāk es pamanīju skatu, kādu nekad vēl nebiju redzējis savā dzīvē. No saviem augstumiem mēs varējām redzēt kā virs mūsu kolēģu galvām Komo pilsētiņā plosās bargs negaiss, taču tālumā pār Milānas namiem spoži mirdz vakara saule. Tā skatot negaisu un pieliekot soli mēs jau atkal sasniedzām Bella Vista, kur man ceļā trāpijās kalnu kaza, kura šajā situācijā izvēlējās visekstrēmāko atkāpšanās ceļu – lejup pa nogāzi. Vēlreiz piestāju pie Bella Vista skatu platformas. Šoreiz šī Vista bija vēl neparastāka, jo vakars bija izgleznojis debesjumu visdažādākajās krāsās, veidot neiedomājami skaistu gleznu.

Pēc Bella Vista sasniegšanas nolēmām turpināt lejupslīdi pa kalnu serpentīniem, jo otrreiz caur tuneli negribējās iet un arī pa asfaltu gājiens bija drusku raitāks, bet tomēr laiks līdz pēdējam vilcienam sāka kļūt aizvien mazāk. Tā, ka pastāvēja ļoti liela iespēja, ka mēs varētu uz to nepaspēt, tādēļ nolēmām, ka mūsu daiļajām zeltenēm jāmēģina nostopēt kāds braucamais, lai viņas vismaz aizved līdz stacijai. Vīri, protams, varētu mazliet paskriet un paspēt uz vilcienu, taču tad pēkšņi kā dāvana no debesīm nāca viens itālis, kurš daudz nedomājot izkāpa ārā no savas mašīnas, kaut ko pārkravāja bagāžas nodalījumā, un tad salādēja mūs visus 7 nebūt netik lielajā autiņā. Tālāk sekoja karuselim līdzīgs izbrauciens pa līkumainajiem kalnu ceļiem un šaurajām Mendrisio ieliņām līdz mēs visi laimīgi izrausāmies no mazā autiņa. Uzdāvinājām šis atsaucīgajam itālim kādu piemiņu no mūsu kora un drīz vien devāmies ar vilcienu uz Milānas un pēc tam Leņjano pusi.

Ja arī jūs tik ļoti ieintriģēja šis stāsts, ka pilnīgi sagribējās uzdziedāt mūsu pulkā, tad balstiņa ir gluži skanīga, tad laipni lūdzam mūsu pulkā. Pieteikuma anketu meklēt: http://www.balsis.lv Arī nākajā sezonā mūsu kolektīvu sagaida pulka visādu izbraucienu, kuru neatņemama sastāvdaļa ir arī kādas ekstrēmākas un brīžiem ne tik ekstrēmas dabas ekspedīcijas un citas jaukas padarīšanas.

Dāsnā kalna ekspedīcijas vizuālo attēlojumu var apskatīt manā galerijā iekš draugiem.lv sākot no 15. un beidzot ar 37. fotogrāfiju. Protams, ka var apskatīt arī pārējās bildes un pārējos albumus. Ja ir vēlme apskatīt šīs pašas bildes labākā kvalitātē un pasekot mūsu gaitām līdz kartē, tad skatiet: http://picasaweb.google.com/jberzinsh/RealitatesSovsDziedosaFabrikaJebBalsisItalija (arī 15.-37. foto).

Ja nu jums pēc visa šī vēl rodas kādi jautājumi vai neskaidrības, tad droši jautājiet. Pastāstīšu par to kā nokļūt Dāsnajā kalnā un citas labas lietas.

Mani secinājumi un ieteikumi:

Pēc šīs gadījuma ar kalnu tuneli vienmēr kabatā nesāju mazo lukturīti, kurš lieti noder ja ir kādas darīšanas piķa melnā tumsā.
Ja nav īpašas vēlmes līst caur tumšo kalnu tuneli, tad iesaku Dāsnajā kalnā kāpt no Mendrisio stacijas puses.
Ja esat daudz maz spējīgs cilvēks, tad labāk nebrauciet Dāsnajā kalnā ar vilcienu, tā jūs daudz ko palaidīsiet garām.
Ja laiks atļauj, tad iesaku šajā kalnu reģionā uzturēties ilgāku laiku un izmantot iespēju pabraukāt ar velosipēdu pa kalnu ceļiem. Izbrauciens ar paraplānu vai kādu citu lidojošu objektu arī būtu kaut kas vienreizējs.

Saite uz oriģinālo rakstu (un arī citiem autora ceļojumu aprakstiem) sociālajā portalā draugiem.lv: http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=7402

Pastaiga gar Adriāna sienu (autors: Atis Rektiņš)

Publicēja 2011. gada 30. janv. 15:10Reinis Bērziņš [ atjaunināts 2011. gada 30. janv. 15:43 ]

Visiem, kam ģeogrāfija neaprobežojas tikai ar ģeogrāfijas klases četrām sienām, bet plešas daudz tālāk - pāri kalniem un jūrām, pāri valstu robežām - atklāsim līdz šim jums nezināmu avotu, kur smelties iedvesmu un noderīgus padomus - ceļošanas entuziasta un piedzīvojumu sacensību dalībnieka Ata Rektiņa blogu http://celot.blogspot.com, kurā atradīsiet viņa paša ceļojumu aprakstus, paša notestēto tūrisma inventāru - turklāt to visu nav nemaz tik nereāli paveikt arī jums, lasītāji! Šoreiz piedāvājam pirmo rakstu no viņa bloga:

Anglijas ziemeļus visu iepriekšēju nedēļu bija pārņēmis kaut kas vētrai līdzīgs - spēcīgs vējš, lietus, sniegs, krusa un citi jaukumi. Uz šosejām apgāztas smagās automašīnas un uz sēkļa uzdzīts prāmis. Izskatās gan, ka vietējie pie tā ir jau sen pieraduši.
Tomēr uz sestdienu viss izskatījās pierimis un varēja doties īsā, bet samērā interesantā izgājienā pa sniegu (kurš te, līdzīgi kā šoziem Latvijā, nav visai bieža parādība) gar Adriāna sienu - kādreizējo Romas impērijas robežu. Mūris gan nav saglabājies pilnībā, drīzāk tā druskas, kas gan ir pietiekoši iespaidīgas.

Zemāk ir dažas bildes no gājiena (klikšķināt uz fotogrāfijām, lai tās palielinātu).

Pati Adriāna siena

Romantiskais Crag Lough ezers un neromantiskais traktors

Pretīgs putenis ar sāpīgu krusu kaut kur pa ceļam

Tipiska ainava šajā apkaimē

Viens no n-tajiem mazajiem žodziņiem pa ceļam

JĢS redakcijas piezīme: Starp citu, nokļūšanai vēl parocīgāka ir mazpazīstamā Antonīna siena, kas atrodas tuvāk Glāzgovas lidostai, stiepjoties no Glāzgovas uz Edinburgu (lēti avioreisi uz Glāzgovu atrodami šeit).

Saite uz oriģinālo rakstu. Pārējos autora pārgājienus lasiet viņa blogā http://celot.blogspot.com sadaļā "Pārgājiens". Citi autora raksti atrodami arī piedzīvojumu sacensību portālā adventurerace.lv. Taču pēdējā laikā diemžēl jauni raksti netiek publicēti, jo autors pievērsies blogošanai pārtikas produktu jomā, ko lasītājiem līdz 18 gadu vecumam iesakām apmeklēt tikai vecāku un skolotāju uzraudzībā, kas no šīs lietas kaut ko labāk saprot.

Proposal for Riga: Intra-city Train Line Central Station - Ziemeļblāzma (by Toms Purgailis)

Publicēja 2011. gada 29. janv. 06:36Reinis Bērziņš [ atjaunināts 2011. gada 29. janv. 06:55 ]

Liepājniekiem jaunie pilsētplānotāji Toms Purgailis un Ilgvars Jansons jau pasvieduši gana ideju savas dzimtās pilsētas labiekārtošanai, nu kārta pienākusi rīdziniekiem - jums tiek piedāvāta jauna iekšpilsētas dzelzceļa satiksmes līnija. Jo sevišķi gaidām vietējo - Rīgas 31.vidusskolas, 46.vidusskolas, Rīgas Valsts tehnikuma (bijušās 12.arodvidusskolas), kā arī Rīnūžu ģimnāzijas - jauno ģeogrāfu viedokļus par šo ierosinājumu.

It is now 20 years since Riga metropolitan project was stopped due to several problems. As the first big infrastructure project – the Southern Bridge – will be finished in few years the next project – the Northern Bridge – has came in spotlight of political discussions. Manville not a single transportation building for public transport is built and visions reach no further than a 800 m tram tunnel under Gaisa bridge. Yes – the vehicles goes under massive replacement program but no improvement in speed is made so far.
The City Development program states at least three possible fast transport systems: light rail (on tram basis), city trains (to split regional service from intra-city service) and train-tram or tram-train service (trains and trams may have common rail sections). How to use these concepts?
Current ambitious port development leaves little hope that existing rail tracks could be used for frequent intra-city service so alternative solution must be found. Here is my concept of gradually increasing speed standards in Vecmīlgrāvis direction. This direction was chosen because Vecmīlgrāvis is a densely populated neighborhood far (9.3km) from the Centre. Now it is served by bus route with suffers from frequent delays.
Tram and railway tracks in Riga have almost the same gauge – 1520mm (trains) 1524mm (trams) - so the rolling stock is interchangeable. Meanwhile heavy rail have higher safety standards so no ordinary streetcars are allowed on train rails. Trams in Riga use 600V DC, but suburban trains 3kV DC – whith according to some unofficial information could be altered to 25 kV AC.
Raksta turpinājumu lasiet Toma Purgaiļa satiksmes blogā, kā arī piedalieties diskusijā.